VIŅI VAR, BET JŪS NĒ

Saeimas dienas kārtība šobrīd vairāk līdzinās priekšvēlēšanu aģitāciju izskatīšanai. Tomēr starp likumprojektiem nav atrodams tik ļoti vajadzīgs likumprojekts, kas izskaidrotu elektronisko preču pavaddokumentu (jeb pavadzīmju) lietošanu.

Kāds uzņēmums ir vēlējies investēt programmatūras/ aplikācijas izstrādē, lai aizvietotu preču papīra pavadzīmes uz elektroniskām pavadzīmēm. Tomēr viss atdūrās tiesību normās, kas pēc būtības prasa identificēt saņēmēju.

Lai arī ar VID darbiniekiem izdevās patiesi konstruktīvā un vērtīga saruna par to, kāda varētu izskatīties aplikācija, kurā preču saņēmējs varētu apliecināt preču saņemšanu uz elektroniskās pavadzīmes, tomēr secinājumi neiepriecina.  Arī VID rausta plecus, un iesaka pagaidām neinvestēt šādā aplikācijā līdz brīdim, kad Finanšu ministrija sniegs savu skaidrojumu… Pagaidām gan nekādas kustības šajā virzienā neredz.

KĀPĒC VIŅI VAR, BET JŪS NĒ?

Katrs no Jums noteikti ir saņēmis DHL, Itella, TNT vai cita kurjerpasta sūtījumu. Saņem preci, ekrāniņā ar pirkstu ievelc savu parakstu, un viss. Neviens neprasa uzrādīt pasi un neskaidro, vai Tu esi nosaucies īstajā vārdā. “

A: Vai Jānis?”

B: “Jā!”

A:“Saņemiet sūtījumu!” 

 Nekādi papīri un liekas kustības! Vienkārši lieliski! Šķiet uzņēmējiem pat nevajag “no jauna izgudrot velosipēdu”, un ir iespējams izstrādāt aplikāciju līdzīgu tām, kādas izmanto minētie uzņēmumi (DHL, TNT, u.c.).

Tomēr viss nav tik vienkārši. DHL, Itella, TNT un citi ir pasta komersanti, uz kuriem attiecās Pasta likums un citi uz pasta sūtījumiem attiecināmi tiesību akti. Tādēļ VID uz šiem komersantiem skatās citādi, nekā uz parastajiem uzņēmumiem. Arī prasības ir citas.

“Mēs vispār neuzskatām šo pasta komersantu elektroniski ģenerētos dokumentus par preču pavaddokumentiem” reiz teica VID pārstāve. Pēdējā laikā gan tiesa uzskata savādāk (par ko rakstīju iepriekš ŠEIT: )

“Tad mēs nevaram izveidot tādu aplikāciju kā, piemēram, DHL, kur ekrānā vienkārši saņēmējs ar pirkstu uzskricelē savu parakstu?” jautā uzņēmējs.

“Nē! Jūsu aplikācijai ir jābūt tādai, lai mēs, VID, varētu pārliecināties par to, ka preci saņēma konkrēta persona!” atbild VID.

“Vai tas nav absurds? Papīra pavadzīmē pārbauda tikai to, ka ir paraksts. Neviens neprasa saņēmējam uzrādīt pasi! Arī tiesa konstanti atkārto to, ka nosūtītājs nevar atbildēt par to, kas saņem preci saņēmēja vārdā vai uzdevumā! Kāpēc ar elektronisko pavadzīmi ir jābūt savādāk?!” jautā uzņēmējs.

KĀDI VARIANTI?

“Tāds ir likums! Ja aplikāciju veidosiet tādu, kur telefona ekrānā saņēmējs parakstās ar pirkstu (līdzīgi kā tas notiek ar DHL uc. sūtījumiem), tad Jums jānodrošina, lai parakstus (šos ķeburus) ir iespējams identificēt un piesaistīt konkrētai personai. Lai mēs, VID, zinātu, ka šo pavadzīmi parakstīja, piemēram, Madara nevis nezin kas!” atbild VID.

“Vēl kā variants varētu būt, ka Jūsu veidotā aplikācija, piemēram, katram lietotājam un saņēmējam vai tā norādītajam darbiniekam piešķir savu ciparu vai burtu kodu (jeb paroli), kuru darbinieks ievada preču saņemšanas brīdī” papildina VID.

“Ja katram aplikācijas lietotājam būs savs kods, tad Jūs varēsiet nosūtīt elektronisko preču pavadzīmi vēl pirms preces transportēšanas. Nemaz nevajadzēs staipīt vēl kādas ierīces…  Galvenais, ka konkrēts saņēmējs elektroniski ģenerēto pavadzīmi apliecina!” cita starpā piemetina VID.

“Es būtu laimīgs, ja viss būtu tik vienkārši! Taču cilvēku slinkumam nav robežu, un saņēmējs neveiks liekas kustības – viņš nereģistrēsies sistēmā un nevadīs nekādas paroles!” noskumis atbild uzņēmējs.

“Būsim taču reāli! Iedomāsimies, ka tūlīt katrs nosūtītājs izveidos savu aplikāciju vai izmantos savu programmu, kurā preču saņēmējam nāksies reģistrēties! Preču nosūtītāju daudz. Kodu/ paroļu daudz! Uzņēmumā pastāvīgi mainās darbinieki. Vai tiešām Jūs domājiet, ka tas tā strādās?” uzņēmējs izmisīgi cenšas norādīt uz situācijas absurdumu.

“Tiesas konstanti norāda, ka nosūtītājs nevar būt atbildīgs par to, kas saņēmēja vārdā vai uzdevumā parakstās! Tas ir saņēmēja interesēs ziņot vai reaģēt, ja prece nav saņemta!” turpina uzņēmējs.

“Tad kļūstiet pats par pasta komersantu! Tas taču tik vienkārši! Un tad varēsiet lietot savu aplikāciju” atbild VID.

   KĻŪT PAR PASTA KOMERSANTU?

“Bet Jūs, VID, paši norādāt, ka neatzīstat pasta komersantu dokumentus par preču piegādes dokumentiem! Turklāt, itin bieži no Jūsu, VID, puses skan argumenti – ka Jūs neticat dokumentiem, kurus pats uzņēmums ģenerē. Un kas sanāks? Es kļūšu par pasta komersantu, varēšu izmantot aplikāciju, kurā saņēmējs parakstīsies ar pirkstu, bet Jūs neatzīsiet darījumus, sakot, ka elektroniskās pavadzīmes nemaz nav pavadzīmes, jo paraksts nav tāds?” brīnās uzņēmējs.

VID darbinieces atkal parausta plecus, sakot, ka varbūt tad ir vērts pagaidīt, kad Finanšu ministrija sniegs kādu skaidrojumu. 😊

SECINĀJUMI

Lai arī jaunais Grāmatvedības likums un noteikumi ir vērsti uz elektronizāciju, tomēr vēl mazliet pietrūkst, lai tas viss sāktu strādāt kā iecerēts!

Uzņēmēji jau būtu gatavi pāriet uz elektroniskiem pavaddokumentiem (nevis glabāt tās papīra kaudzes), taču šobrīd tam aktīvi liek šķēršļus spēkā esošās normas. Ņemot vērā, ka tiesas iet vienā solī ar elektronizācijas laikmetu, domājams, ka likumdevējam un VID, palika maz argumentu, lai paturētu esošo kārtību un turpinātu prasīt katra saņēmēja identifikāciju / reģistrēšanos katra nosūtītāja sistēmā…

Padalieties ar savu redzējumu un varbūt ar kādiem risinājumiem (VID tos mēdz saukt par “hibrīdrisinājumiem”) 😊

Jūsu Alisa