VAI IR JĀPĀRLIECINĀS, KA PRECE IR VEIKSMĪGI NONĀKUSI GALA MĒRĶĪ?

Cilvēkiem ir raksturīgi kļūdīties. Arī uzņēmējdarbībā bez tā neiztikt, taču tas nebūt nenozīmē, ka VID automātiski var izrakstīt nodokļa rēķinu. Par to tad šodienas stāsts kontekstā ar tiesībām piemērot 0% PVN preču piegādēm Eiropas Savienībā.

 

 

Pārdevējs nopirka preci no Ražotāja, lai to tālāk piegādātu citas ES dalībvalsts Pircējam. Prece tika transportēta Pircējam no Latvijas uz Igauniju pa tiešo no Ražotāja telpām. Transportu organizēja Ražotājs.

Tiktāl standarta situācija…

 

Tomēr brīdī, kad prece nonāca galamērķī, Pircējs kaut kādu iemeslu dēļ atteicās no preces, un tā tika atdota atpakaļ Ražotājam. Kāpēc prece tika atdota tieši Ražotājam nevis Pārdevējam, vēsture klusē, tomēr varam pieļaut, ka tā kā preces transportēšanu organizēja Ražotājs, tad transportētājs preci nogādāja atpakaļ Ražotājam (ar kuru tam bija līgumiskās saistības).

 

VID apstrīdēja darījumu starp Pārdevēju un Pircēju kā faktiski nenotikušu un liedza Pārdevējam tiesības preču piegādei piemērot 0% PVN.

 

Skaidrojumus par to, ka Pārdevējs nezināja, ka Pircējs atdeva preci ražotājam, VID klausīties nevēlējās. Ir taču acīmredzami, ka visi uzņēmumi piedalījās PVN krāpšanas “karuselī” (jo Ražotāja prece nonāca atpakaļ pie Ražotāja).

 

Pārdevējs vērsās tiesā, kur pierādīja, ka preču pārvadājumi uz Igauniju un atpakaļ faktiski bija veikti, taču darījumu partneri, Pārdevējam nezinot, darījumus anulēja.

 

Neskatoties uz to, tiesa nosprieda, ka Pārdevējam bija pienākums izdarīt izmaiņas PVN deklarācijās. Jā, jā…! Jūs pareizi izlasījāt! Pārdevējam bija jāveic izmaiņas deklarācijā par apstākļiem, par kuriem tas NEZINĀJA, jo tiesas ieskatā,

 

 

1) pašam bija jāpiedalās darījumu organizēšanā,

2) pašam jāpārbauda kravu tās saņemšanas brīdī,

3) pašam jāveic kontroli pār kravas nosūtīšanu, un

4) pašam jāinteresējas, vai preču piegāde notikusi veiksmīgi.

 

 

Lai arī rūpība ir jāizrāda, tomēr tas, ko pateica tiesa, manā skatījumā, pārsniedz “pienācīgas rūpības” robežas, jo faktiski nozīmē, ka 0% PVN piemērošana preču piegādēs Eiropas Savienībā ir iespējama tikai tad, ja:

 

1) Pārdevējs patstāvīgi ierodas ražotāja telpās un pieņem kravu, pārliecinoties par tās kvalitāti un kvantitāti (vai arī uzņemas papildu izmaksas, lai preci sākumā transportētu uz Pārdevēja noliktavām, ja tādas ir, un tikai tad pircējam).

 

2) Pārdevējs patstāvīgi pasūta transportu un piedalās pie kravas iekraušanas tajā (jeb veic kontroli pār kravas nosūtīšanu);

 

3) Pārdevējs pārliecinās, vai prece tika veiksmīgi piegādāta galamērķī (netiek gan paskaidrots, kas tieši tiek sagaidīts no pārdevēja. Iepriekš tiesa atzina, ka tieši pircējs ir ieinteresēts preces saņemšanā un tādēļ tieši pircējam kravas nesaņemšanas gadījumā būtu jābūt ieinteresētam informēt pārdevēju. Pārdevējam nav jāskraida pakaļ pircējam, lai pārbaudītu, vai viņš/ viņa saņēma preci).

 

Iespējams, šādi būtu jānotiek “ideālas pasaules” apstākļos, taču realitātē preces mēdz tikt pirktas un pārdotas tām vēl atrodoties ceļā. Preces arī tiek pirktas no ražotājiem un tiek nosūtītas pa tiešo pircējiem. Tā ir normāla komercprakse…

 

Par laimi Augstākās tiesas Senāts nepiekrita šādiem tiesas secinājumiem…

 

 

Senāts atgādināja, ka PVN 0 % likmes piemērošanai preču piegādei Eiropas Savienības teritorijā, ir jāizpildās diviem nosacījumiem:

 

1) preču transporta pavaddokumentos un nodokļa rēķinā norādītais preču saņēmējs ir uzrādījis preču piegādātājam darījuma brīdī derīgu citas dalībvalsts nodokļa maksātāja reģistrācijas numuru;

 

2) preces ir nosūtītas vai transportētas no iekšzemes uz galamērķi citā dalībvalstī, un to apliecina preču piegādātāja rīcībā esošie preču transporta pavaddokumenti.

 

No tiesību normām un Senāta judikatūras neizriet kā priekšnoteikums PVN 0% likmes piemērošanai tas, ka preces nosūtītājam ir jāpārliecinās, ka prece faktiski sasniegusi tās galamērķi citā valstī.

 

Apstāklis, kad prece nav sasniegusi piegādes galamērķi, var būt pamats tālākai izmeklēšanai, tomēr šāds apstāklis pats par sevi nav pamats atzīt, ka neizpildās nodokļa atbrīvojuma priekšnosacījumi piegādātājam (jeb ši stāsta kontekstā – Pārdevējam).

 

Nevar izvirzīt vispārīgu kritēriju, ka saprātīgi sagaidāmi pasākumi, lai pārliecinātos, ka piegāde Savienības iekšienē nav saistīta ar dalību krāpšanā, būtu pārliecināšanās par preces nonākšanu konkrētajā galamērķī citā dalībvalstī. Pretējā gadījumā nāktos secināt, ka nodokļa maksātājam tiek izvirzīts atšķirīgs kritērijs 0 likmes piemērošanai, nekā tas ir paredzēts tiesiskajā regulējumā attiecībā uz piegādēm Savienības iekšienē.

 

Bez tam Pārdevējs pierādīja, ka tas nebija iesaistīts krāpšanā.

 

Esiet rūpīgi un ziniet savas tiesības, dāmas un kungi. Diemžēl situācijas, kas nodokļa maksātājiem tiek izvirzītas prasības, kas neizriet no likuma, ir salīdzinoši biežas.

 

Jūsu Alisa