VAI BIEDRĪBAS VAR SNIEGT PAKALPOJUMUS PAR MAKSU?

Latvijā ir reģistrētas ~26 tūkstoši nevalstiskās organizācijas, kas nozīmē, ka pie mums ir daudz cilvēku, kuri ir apvienojušies biedrībās, lai sasniegtu kādu sabiedrībai nozīmīgu mērķi, kam NAV PEĻŅAS GŪŠANAS RAKSTURA. Lai arī likums noteic, ka biedrības var veikt saimniecisko darbību (t.i., sniegt pakalpojumus vai pārdot preces par maksu), tomēr saimniecisko darbību minētās biedrības var veikt TIKAI PAPILDDARBĪBAS VEIDĀ.

 

Diemžēl, kas ir PAMATDARBĪBA un kas ir PAPILDDARBĪBA likums neskaidro, tādēļ šos jēdzienus ir jāpiepilda ar saturu, ņemot vērā katras atsevišķas biedrības darbības īpatnības… Un te rodas problēma, kuru pasliktina arī likumā minētais, ka biedrība ir BEZPEĻŅAS organizācija.

 

Aplūkosim piemēru!

Biedrība X nodarbojas ar izglītošanu, kas ir tās pamatdarbība un automātiski rada sekojošus jautājumus:

 

1. Vai izglītības pakalpojumus biedrība var sniegt par maksu?

 

2. Ja drīkst, vai šāda pakalpojumu sniegšana ir uzskatāma par saimniecisko darbību, kuru var veikt tikai PAPILDDARBĪBAS veidā?

 

3. Cik bieži biedrība var sniegt izglītības pakalpojumus par maksu, lai VID neuzskatītu, ka biedrība veic saimniecisko darbību PAMATDARBĪBAS veidā?

 

4. Ja biedrība ir bezpeļņas organizācija, vai tā ir uzskatāma par PVN maksātāju un secīgi vai sniegtajam pakalpojumam ir jāpiemēro PVN?

Praksē ir nostabilizējies uzskats, ka saimnieciskā darbība (tātad sistemātiskas darbības, kas izpaužas kā pakalpojumu sniegšana par atlīdzību) nedrīkst pārsniegt 25% no visiem biedrības ienākumiem. Es gan šādu praksi vērtēju kritiski, jo šāda prasība neizriet no likuma. Savukārt tik vienkāršota pieeja izkropļo biedrību izveidošanas mērķi, jo pēc būtības uzliek par pienākumu biedrībai sabiedrībai nozīmīgus mērķus (šajā piemērā – nodarboties ar sabiedrības izglītošanu) sasniegt, finansējot tos no pašu biedru kabatām vai ziedojumiem.

 

Taču tieši tā līdz šim uzskatīja VID, t.i., ka biedrības pamatdarbībai jābūt finansētai galvenokārt no ziedojumiem, dāvinājumiem, dotācijām, biedru naudām, lai gan šāds uzstādījums arī neizriet no likuma.

 

Tādēļ tās biedrības, kuras (šajā piemērā – ) sniedz izglītošanas pakalpojumus PAMATDARBĪBAS veidā, un kuras šos pakalpojumus sniedz par maksu, saskaras ar dažāda veida grūtībām un iebildumiem no VID puses, īpaši tad, ja saņemtā maksa veido vairāk nekā 25% no visiem biedrības ienākumiem.

 

Labākajā gadījumā šādai biedrībai tiks atņemts Sabiedriskā labuma statuss (SLO), sliktākajā – veikts papildus nodokļu uzrēķins, jo PAMATDARBĪBA taču nedrīkst būt ar saimnieciskās darbības iezīmēm, t.i., to jāveic tikai un vienīgi BEZPEĻŅAS nolūkos. Savukārt, ja PAMATDARBĪBAI ir jābūt tikai BEZPEĻŅAS nolūkos, tad biedrība nevar būt PVN maksātājs un secīgi arī maksai par sniegtajiem (šajā piemērā – izglītības pakalpojumiem) arī bija jābūt bez PVN… tā līdz šim uzskatīja VID!

SENĀTS NĀK KLAJĀ AR JAUNU SKAIDROJUMU

Taču nesen Augstākās tiesas Senāts nāca ar jaunu skaidrojumu, kurš būtiski maina līdz šim izveidojušos uzskatus par biedrības darbību.

 

Kāda biedrība, kurai bija piešķirts arī SLO statuss, veica mācību un semināru organizēšanu, kas bija tās statūtos ierakstītā PAMATDARBĪBA un sasniedzamais mērķis. Turklāt, šos izglītošanas pakalpojumus biedrība sniedza par maksu, algojot darbiniekus. Saņemtā maksa par izglītošanas pakalpojumiem veidoja biedrības ienākumu lielāko daļu, no kuriem būtiskākā daļa (~80%) tika novirzīta darbinieku algu izmaksai, bet atlikusī daļa – novirzīta citu mācību un semināru organizēšanai.

 

VID uzskatīja, ka biedrība nedrīkst veikt PAMATDARBĪBU (jeb sniegt izglītošanas pakalpojumus) par maksu jeb saimnieciskās darbības formai raksturīgā veidā, kā arī nedrīkstēja algot darbiniekus minēto pakalpojumu sniegšanai. Darbība par maksu var notikt tikai PAPILDDARBĪBAS veidā. Tātad – biedrība drīkst veikt kaut ko, kas nav ierakstīts biedrības statūtos kā pamatdarbība, un to var veikt tikai mazdrusciņ un retos gadījumos (tā lai ienākumi no šādas papildu darbības nepārsniedz tiesu praksē minētos 20-25%). Darbiniekus algot nedrīkst.

Senāts nepiekrita VID viedoklim, sniedzot sekojošu skaidrojumu:

 

1. Biedrības PAMATDARBĪBAI ir jābūt darbībai, kas vērsta uz biedrības mērķu (kam nav peļņas gūšanas rakstura) īstenošanu.

 

2. Vienlaikus nav pamata pieņemt, ka noteiktos apstākļos saderīga ar biedrības institūta būtību nevarētu būt šādu mērķu īstenošana SAIMNIECISKĀS DARBĪBAS FORMAI RAKSTURĪGĀ VEIDĀ, ja vien tas tiek darīts bez peļņas gūšanas rakstura.

 

3. To, kādā veidā nodrošināma mērķu sasniegšana, lielā mērā nosaka konkrētas darbības jomas specifika.

 

4. [Šajā piemērā – ] mācību un semināru organizēšana objektīvi rada izdevumus. Tālab ir likumsakarīgi, ka biedrība savas darbības nodrošināšanai nepieciešami finanšu resursi. Biedrības darbība kopumā var tikt nodrošināta ar dažādu finanšu līdzekļu palīdzību. Šajā sakarā bez skaidra tiesību normās balstīta pamatojuma VID uzskata, ka biedrību PAMATDARBĪBAS galvenajam finansēšanas avotam ir jābūt ziedojumiem, dāvinājumiem, dotācijām un biedru naudai.

 

5. Senāts var piekrist, ka biedrībām, jo īpaši tām, kurām piešķirts SLO statuss, svarīgs ir finansiālais atbalsts no malas, jo sabiedrības un valsts iesaiste ne tikai palīdz sasniegt biedrības mērķus, bet savā ziņā ir arī rādītājs tam, ka šie mērķi patiešām ir sabiedriski svarīgi. Tomēr uzstādījums, ka biedrības pamatdarbībai jābūt finansētai galvenokārt no ziedojumiem, dāvinājumiem, dotācijām, biedru naudas, NO NORMATĪVAJIEM AKTIEM, kas regulē biedrību, kam piešķirts SLO statuss, darbību, NEIZRIET.

 

6. Līdz ar to tas, ka biedrības ienākumus LIELĀKOTIES (!!!) VEIDO iekasētā MAKSA par mācībām, pats par sevi nenonāk pretrunā ar Biedrību un nodibinājumu likuma 7.pantā noteikto.

 

7. Šajā aspektā būtisks ir kopskats uz biedrības veiktās darbības būtību un minētajā veidā iegūto finanšu līdzekļu apriti.

 

Proti, ka biedrības veiktajai darbībai – (šajā piemērā – ) mācību organizēšanai par atlīdzību – nav peļņas gūšanas rakstura UN gūtie ienākumi izlietoti biedrības statūtos noteiktajam mērķim (mācību organizēšanai, tostarp nodarbināto atalgojumam).

 

8. Likums neliedz sabiedriskā labuma organizācijai algot darbiniekus, kā arī darbinieku algošanas fakts neļauj secināt, ka biedrības darbības vairs nav vērstas uz sabiedriskā labuma mērķiem (iespējams, tie var tikt nodrošināti tieši caur darbiniekiem).

 

9. Apstākļos, kad mācību organizēšanas rezultātā gūto ienākumu aprite notiek tādējādi, ka tie ATKAL NO JAUNA TIEK IEGULDĪTI MĀCĪBU ORGANIZĒŠANĀ (jeb – biedrības statūtos noteiktā mērķa sasniegšanā), NAV PAMATA RUNĀT PAR TĀDU PAMATDARBĪBU, KAS NAV VĒRSTA UZ STATŪTOS NOTEIKTĀ MĒRĶA (bez peļņas gūšanas rakstura) īstenošanu.

 

10. VID ir pienākums pienācīgi pamatot, ka attiecīgajām personām par darbību biedrībā izmaksātā atlīdzība ir nesamērīga ar veiktajiem pienākumiem, biedrības finansiālo stāvokli vai izmaksāta par ar biedrības mērķiem nesaistītām darbībām.

 

Tādēļ, mīļās biedrības un to biedri, labos darbus VAR finansēt arī no aktivitātēm (kas tiek veiktas pamatdarbības veidā) par maksu, un, ja nepieciešams, mērķu sasniegšanai algot darbiniekus! Galvenais, ka gūtie ienākumi tiek izlietoti pareizi un vērsti uz pamatdarbību, nevis sadalīti starp biedriem, vai izmaksājot par ar biedrības mērķiem nesaistītām darbībām, utt.

 

Nu re! Pietrūka vietas PVN jautājuma iztirzāšanai.. Par to tad nākamreiz.

 

Jūsu Alisa