VAI ATCELT VID LĒMUMU TĀPĒC, KA AUDITA VEIKŠANAS TERMIŅŠ IR PAGARINĀTS NEPAMATOTI, ATKAL IESPĒJAMS?

Brīvdienās nolēmu paspēlēties ar mākslīgo intelektu (MI). Bija interesanti uzzināt, kā tas uzzīmēs šā raksta tēmu – par VID audita pabeigšanas termiņiem. Minūti apdomāju, kā aprakstīt tēmu un un ierakstu frāzi: “Lūdzu izveido attēlu – auditors saņem rīkojumu pabeigt auditu”.

 

Pēc dažām sekundēm bilde bija gatava. MI nezkāpēc izlēmis bildi veidot 20-to gadu stilā, kurā izmisušais uzņēmējs pavēl auditoram pārtraukt veikt auditu. Uzņēmēja izmisumu nodod ierocis rokā un ar kļūdām uzrakstītais vārds “STTOP” (laikam viņam ļoti trīcēja rokas). Tomēr auditors nereaģē uz rīkojumu/draudiem, bet gaisā paceltais pirksts it kā saka “Pag! Vēl mazliet laika! Es vēlos pabeigt!”

Mjā… tik tālu (un vienlaicīgi tik tuvu) no patiesības…īpaši daļā par izmisušo uzņēmēju un auditoru, kas nereaģē uz rīkojumu nekavējoties pabeigt auditu.

Bet nu pievērsīsimies šīs dienas tēmai – audita pabeigšanas termiņiem.

 

Iemesls, kāpēc es atkal vēlos par to runāt, ir kāds nesens Senāta spriedums, kas iezīmē jaunu pagriezienpunktu audita termiņu ievērošanā.

 

 

Kā labi zināt, tad VID ir pienākums pabeigt auditu:

 

a) 90 dienās;

b) 90 + 30 = 120 dienās, ja nepieciešama papildu informācija;

c) 90 + 60 = 150 dienās, ja nepieciešama informācija no ārvalsts nodokļu administrācijas;

Kopā audits nevar pārsniegt 90 + 60 + 30 = 180 dienas. Pirmšķietami liekās, ka 180 dienas nav daudz un tādēļ var paciest, taču realitātē audits var ieilgt par 1,5-2 gadus. Tas ir tādēļ, ka brīdī, kad VID izlemj pieprasīt informāciju no ārvalsts nodokļu administrācijas, audita termiņš tiek apturēts un tajā neieskaita laikposmu no dienas, kad šāda informācija pieprasīta līdz atbildes saņemšanas dienai.

 

 

Agrāk.. kad vēl tikai uzsāku savas jurista gaitas, tika uzskatīts, ka laika posmā, kad audits tika apturēts līdz atbildes saņemšanas dienai no ārvalsts nodokļu administrācijas, VID nederīkstēja veikt nekādas ar auditu saistītās darbības. Tādēļ katru reizi, iepazīstoties ar audita lietas materiāliem, allaž pievērsu uzmanību katra dokumenta datumam, lai pārliecinātos, vai audita veikšanas termiņš tika ievērots. Termiņa pārkāpšana diezgan bieži tika uzskatīta par būtisku procesuālo pārkāpumu, kas varēja sekmēt audita lēmuma atcelšanu.

Taču ar laiku izpratne par to, ko VID drīkst/ nedrīkst darīt apturēta audita laikā mainījās, ko sekmēja tiesu prakse. Tiesas sāka uzskatīt, ka arī aputrēta audita laikā VID VAR TURPINĀT IEGŪT INFORMĀCIJU, un šādas darbības nav jāieskaita audita termiņā.

Nedaudz vēlāk, tas tika ierakstīts arī likumā, kas arī šobrīd noteic, ka par audita veikšanu neuzskata darbības, ko VID veic apturēta audita laikā INFORMĀCIJAS IEGŪŠANAI iestādes ietvaros, no citām iestādēm un organizācijām, pašvaldībām, finanšu iestādēm un kredītiestādēm, CITĀM FIZISKAJĀM UN JURIDISKAJĀM PERSONĀM, tajā skaitā citu fizisko un juridisko personu nodokļu administrācijas pārbaudes veikšanas ietvaros, kā arī darbības, kuras veiktas kopīgās uzraudzības ietvaros.

Praksē diemžēl novēroju, ka VID apturēta audita laikā neveic nekādas darbības, nepamatoti novilcinot audita veikšanas termiņus, kā arī bieži bez pienācīga pamatojuma un vajadzības pieņem lēmumus par audita termiņa pagarināšanu. Tam visam ir negatīvas sekas, jo īpaši, ja vēl audita veikšanas laikā VID piemēro nodrošinājuma līdzekļus.

Acīmredzot to pamanīja arī Augstākā tiesa, kas nu jau dažus gadus mēģina situāciju mainīt, norādot uz to, ka:

a) Audita termiņu nevar pagarināt bez pamatojuma.

b) Lēmums par termiņa pagarināšanu nav formāls, balstīts tikai uz faktu, ka ir pieprasīta papildu informācija no Latvijas vai ārvalstu iestādēm.

c) Lēmuma pieņemšana ir jābalsta uz atbilstošiem apsvērumiem. (..)

d) VID augstākajai amatpersonai ir jānovērtē, vai un cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai pabeigtu auditu,un objektīvais pamats šādam novērtējumam ir saņemtā informācija, tās apjoms un sarežģītība kontekstā ar citiem audita apstākļiem.

e) Šādu izšķiršanos nevar izdarīt, formāli balstoties tikai uz apstākli, ka informācija ir pieprasīta.

f) Ir jānovērtē ne tikai tas, vai VID vispār bija tiesības pagarināt audita termiņu apstākļos, kad tiek pieprasīta informācija par tādiem auditā novērtējamiem darījumiem, kuru pārbaudes rezultātā pārkāpumi netiek konstatēti, bet arī tas, vai dienests pamatoti ir pagarinājis audita termiņu.

Tas noveda pie tā, ka pirmās un otrās instances tiesas sāka vērtēt, vai VID pamatoti pagarināja audita veikšanas termiņu, taču būtiski tas ne VID, ne tiesu praksi nemainīja. Tiesa pajautā VID, kāpēc bija nepieciešamība pagarināt audita termiņu. VID atbild – mums vajadzēja. Tiesa nesaskata pārkāpumu, jo VID taču vajadzēja (vai arī saskata pārkāpumu, bet neuzskata to par būtisku).

Šis arguments (t.i., ka VID lēmums ir atceļams tādēļ, ka VID pārkāpa audita veikšanas termiņu) vienkārši vairs nestrādāja…

Tomēr nesen Senāts atcēla apelācijas instances spriedumu, nepiekrītot šādai formālai faktisko apstākļu izvērtēšanai.

 

 

Protams, ir jāņem vērā katras lietas faktiskie apstākļi, taču Senāta spriedums iezīmē pagriezienpunktu VID lēmumu par audita pagarināšanu vērtēšanā.

Tātad, Senāts atgādināja, ka centrālais jautājums ir tas, VAI PAGARINĀŠANA BIJA OBJEKTĪVI SAISTĪTA AR TO, KĀDA INFORMĀCIJA TIKA SAŅEMTA no ārvalsts nodokļu iestādes un kādas darbības audita pabeigšanai VĒL BIJA JĀVEIC, jo tieši tas ir likumdevēja apsvērtais pamatojums audita turpināšanai vēl līdz 60 papildu dienām.

 

Senāts nosprieda, ka VID lēmums nevarēja būt objektīvi saistīts ar no ārvalsts nodokļu administrācijas sniegtās informācijas izvērtējumu, jo atbilde uz VID pieprasījumu VĒL NEBIJA SAŅEMTA. Līdz ar to šis lēmums tika pieņemts, NEVĒRTĒJOT, KĀDAS VĒL DARBĪBAS AUDITA PABEIGŠANAI IR JĀVEIC saistībā ar saņemto informāciju, jo šāda informācija vienkārši vēl nebija saņemta.

 

Tāpat tiesa,vērtējot VID darbības atsākata (pagarinātā) audita laikā, secināja, ka audita DARBĪBAS NEBIJA TIEŠI SAISTĪTAS AR ĀRVALSTS NODOKĻU ADMINISTRĀCIJAI PIEPRASĪTO INFORMĀCIJU. Turklāt, VID bija saņēmis ārvalts nodokļu administrācijas atbildi, ka tā nespēj nodrošināt pieprasīto ziņu sniegšanu. Tā kā pats VID kā pamatojumu pagarināšanai norādīja normu, kas paredz vērtēt no ārvalsts nodokļu administrācijas saņemtu informāciju, šādas negatīvas atbildes saņemšana acīmredzami NEVARĒJA PRASĪT IEPRIEKŠ PAREDZĒTĀS 60 PAPILDU DIENAS, pat ja tā skatāma kopsakarā ar citām audita ietvaros iegūtajām ziņām.

Tādēļ Senāts saskatīja VID darbībās BŪTISKU PROCESUĀLO PĀRKĀPUMU, kas ir pamats VID lēmuma atcelšanai.

 

Senāta spriedums iezīmē praksi, ka VID lēmumu (par audita termiņa pagarināšanu) un tā veikto darbību izvērtējums nedrīkst būt formāls, un nepamatoti pagarinātais audita termiņš tomēr var būt par pamatu VID audita lēmuma atcelšanai.

Ziniet savas tiesības, dāmas un kungi!

 

Jūsu Alisa