ADVOKĀTA PADOMI

PIEVĪLA ATMIŅA? SAŅEM “RĒĶINU” NO VID!

Nav noslēpums, ka VID nemīl starpniecības pakalpojumus. Ja darījumā ir kāds starpnieks, tad ļoti ticami, ka  VID uz šo darījumu skatīsies “šķībi”.

Nesen, Augstākās tiesas Senāts izskatīja lietu par darījumu starp nekustamā īpašuma PIRCĒJU un STARPNIEKU, kas par komisijas maksu apņēmās atrast pircējam piemērotu nekustamo īpašumu. Atrada jau arī, par ko saņēma savu samaksu.  

Visi, šķiet, bija laimīgi, bet ne ilgi… 

Atnāca VID un apstrīdēja darījumu kā faktiski nenotikušu jeb FIKTĪVU. Un kāpēc?   Tikai tāpēc, ka ar starpnieku sākotnēji kontaktējās un to piesaistīja nekustamā īpašuma PĀRDEVĒJS (nevis pircējs). 

Lai arī tieši PIRCĒJS samaksāja STARPNIEKAM par sniegtajiem pakalpojumiem nekustamā īpašuma atrašanā, VID atteica  atmaksāt viņam tā samaksāto PVN tikai tāpēc, ka PIRCĒJA pārstāvis paskaidrojumos nebija pietiekami precīzs… Atmiņa pievīla (un viņš kļūdaini norādīja, ka starpniecības maksu apmaksāja PĀRDEVĒJS). 

Tomēr šie kļūdainie paskaidrojumi VIDam šķita nozīmīgāki nekā pierādījumi tam, ka faktiski samaksu veica tieši PIRCĒJS! 

Uzskatu par nepieciešamu runāt par šādiem gadījumiem, jo brīžiem tie iemesli, kāpēc uzņēmumiem tiek atteikts atmaksāt PVN pārmaksas, “šauj pār strīpu”. Manā skatījumā nav OK, ja uzņēmumam no apgrozāmajiem līdzekļiem izņem daudzus tūkstošus un pat simtiem tūkstošus euro tikai tāpēc, ka tā amatpersona nedaudz kļūdījās savos paskaidrojumos…

Tādēļ jo īpaši šķiet svarīgi izcelt Augstākās tiesas Senāta atziņas tādās lietās. Lai arī šajā gadījumā atziņas attiecas uz nekustamā īpašuma darījumiem, tie ir tikpat labi attiecināmi uz jebkuru no darījumiem. Zinu vairākus uzņēmumus, kuriem VID apstrīdēja darījumus, cita starpā, tāpēc, ka persona bija neprecīza savos paskaidrojumos (piemēram, par to, kādā veidā tika veikti pasūtījumi – pa e-pastu vai weblapā, utt.), pretrunas tulkojot kā pierādījumu tam, ka darījums bija fiktīvs. 

Šajā konkrētajā lietā Senāts norādīja, ka: 

  1. Uzņēmumiem nav liegts plānot un pārplānot saimniecisko darbību, strukturēt nekustamā īpašuma iegādi noteiktā veidā; 
  2. Sarunu gaitā, jo īpaši par nekustamo īpašumu ar ievērojamu vērtību, var mainīties tas, kurš un kādā veidā visbeidzot nekustamo īpašumu iegādājas;
  3. Ievērojot, ka nekustamo īpašumu visbeidzot iegādājās PIRCĒJS, ir skaidrs, ka iegādes darījums visbeidzot notika tā interesēs. No tā izriet, ka arī starpniecības pakalpojumi, lai kādā veidā notika komunicēšana un darījumu organizēšana, ir saistīti ar PIRCĒJU un nāca par labu PIRCĒJAM. 
  4. Tas, ka uz nekustamā īpašuma pārdevēju kā personu, kas piesaistīja un apmaksāja starpnieka pakalpojumus, kļūdaini norādīts paskaidrojumos, nav būtisks apstāklis tādā ziņā, ka tas pats par sevi liktu šaubīties par starpniecības pakalpojumu sniegšanu.
  5. Tas, kura puses apmaksās starpniecības pakalpojumu, var būt atkarīgs no tā, kā par to darījuma gaitā izlemj pašas puses (pircējs un pārdevējs), tostarp ņemot vērā katras puses ieinteresētību darījuma noslēgšanā, nevis no tā, kurš sākotnēji kontaktējies ar starpnieku – līdzīgi, kā puses var vienoties, piemēram, par valsts nodevas samaksas pienākumu, iespējamo uz nekustamo īpašumu gulstošo parādu samaksu utt. 
  6. Tas, ka PIRCĒJA amatpersona norādījusi pārdevēju kā starpniecības pakalpojuma apmaksātāju, nav savienojams ar pierādījumiem, ar kuriem apliecināta pakalpojuma apmaksa un ko pats VID neapšauba. 

Ēdiet biezpienu, stipriniet atmiņu un ziniet savas tiesības! 😊

Jūsu Alisa

Vai bija noderīgi? Dalies ar šo rakstu!

PAR AUTORI

Alisa Leškoviča

Alisa Leškoviča ir zvērināta advokāte, kas specializējas muitas, nodokļu, noziedzīgi iegūto līdzekļu novēršanas (AML) un sankciju ievērošanas jautājumos, pārstāvot klientus kā iestādēs, tā arī tiesās, kā arī īsteno klientu aizstāvību un pārstāvību krimināllietās saistībā ar ekonomiskajiem noziegumiem. 

M.: +371 29 340 444
[email protected]