PAR TO KĀ PĒTERĪTIM BIJA JĀSAMAKSĀ IENĀKUMA NODOKLIS ARĪ PAR ATMAKSĀTO AIZDEVUMU… RUBRIKA “KAS NOGĀJA GREIZI?”

Ilgi cīnos ar nosaukumu šim blogam. No VID skatu punkta šis stāsts ir par “shēmošanu”, kas atklāj “intīmas” detaļas par to, kādi papīri tiek “zīmēti” ar mērķi izvairīties no nodokļa samaksas. No nodokļu maksātāja skatu punkta šis stāsts ir par to, kā VID iekasē ienākuma nodokli arī par negūto ienākuma daļu – par aizdevumu, kas faktiski tika atmaksāts.

 

Pēc ilgām pārdomām, palieku pie esošā nosaukuma, piešķirot šā stāsta varonim vārdu Pēterītis. Taču, pirms paturpināt stāstu par Pēterīti, pievērsīsimies problēmas saknei – likuma prasībām maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) no fiziskās personas ienākumiem.

 

 

IIN likums noteic, ka ar IIN apliek visus ienākumus, izņemot likumā noteiktos neapliekamos ienākumus. Tas nozīmē, ka personai, kura ir guvusi ienākumus, ir jāmaksā no tiem IIN, ja vien gūtie ienākumi saskaņā ar likumu nav atzīti par neapliekamiem ienākumiem.

Ar IIN nav apliekami tādi maksājumi, kuriem nav ienākuma rakstura.

 

Tā kā aizdevums pēc būtības ir darījums, kura ietvaros naudas līdzekļi (uz laiku) tiek nodoti citas personas izmantošanai ar pienākumu aizdevumu atmaksāt, tad vispārīgi tiek atzīts, ka saņemtais aizdevums nav aizdevuma ņēmēja ienākums. Izņēmums – ja tiek konstatēts, piemēram, ka aizdevums netiek atmaksāts un naudas līdzekļu pārejas nolūks ir bijis cits.

Proti, likums noteic, ka aizdevums veido personas ar IIN apliekamo ienākumu gadījumā, ja aizdevums, kas nav ņemts saimnieciskās darbības vajadzībām,

 

 

Reiz Pēterītis aizņēmās prāvu summu no sev piederošā uzņēmuma LLC X.

 

Tā kā Pēterīša kredītiestādes konta apgrozījums iepriekšējā gada ietvaros pārsniedza 15 000 euro, tad minētā informācija par Pēterīti un viņa konta apgrozījumu nonāca VID.

 

Jau drīz Pēterītis saņēma “laimes vēstuli” no VID ar lūgumu sniegt skaidrojumu par gūtajiem ienākumiem (standarta pārbaude).

 

Pēterītis skaidroja, ka saņemtais ienākums ir AIZDEVUMS, ko viņš 1,5 gadus atpakaļ saņēma no LLC X. Aizdevuma līgums paredzēja aizdevuma atmaksu pēc 5 gadiem, tādēļ tas (vismaz tajā brīdī vēl) neveidoja Pēterīša ar IIN apliekamo ienākumu.

Un te šķiet Pēterītis varētu mierīgi uzelpot, jo līdz aizdevuma atmaksai vēl pietiekami laika, tādēļ uztraukumam nebūtu pamata. Taču (iespējams VID pastiprinātās uzmanības dēļ) Pēterītis sāk veikt “liekas ķermeņa kustības”, pievēršot sev vēl lielāku uzmanību no VID.

 

Proti, viņš:

1. Nodibina jaunu uzņēmumu, SIA A (ar pamatkapitālu 2800 euro), kurā viņam pieder 49% daļas, bet pārējās kapitāldaļas pieder LLC X un Pēterīša sievai;

 

2. Jau dažas dienas pēc dibināšanas SIA A un LLC X paraksta cesijas līgumu, saskaņā ar kuru SIA A iegādājas no LLC Pēterīša parādsaistības ( ļooooti prāvu summu);

 

3. Pēterītis VEIC PARĀDSAISTĪBU SAMAKSU SIA A, pamatojoties uz parāda cesiju.

 

Tātad šeit varētu apstāties un teikt, ka Pēterītis izpildīja likuma prasības atmaksāt aizdevumu 66 mēnešu laikā, lai nerastos ar IIN apliekams ienākums.

 

Tomēr VID ATTEICĀS ATZĪT CESIJAS DARĪJUMU (un tātad atteicās atzīt, ka ir notikusi aizdevuma atmaksa), uzrēķinot Pēterim ienākuma nodokli arī par atmaksāto aizdevuma summu.

 

 

Saliekot visu puzli kopā, VID acu priekšā paveras “shēma”, kā VID domā, ar mērķi izvairīties no nodokļa nomaksas.

 

1. Uzreiz pēc naudas saņemšanas no Pēterīša (jeb aizdevuma atmaksas) SIA A noslēdz aizdevuma līgumus ar diviem citiem uzņēmumiem un aizskaita šo summu tiem. Drīz vien abi uzņēmumi tiek likvidēti.

 

2. Lai veiktu “samaksu” par nopirktām Pēterīša parādsaistībām (saskaņā ar cesijas līgumu), SIA A pieņem lēmumu par kapitāldaļu emisijas uzcenojuma palielinājumu, kas sakrīt ar Pēterīša aizņēmuma summu. Tik par pielīgtiem aizdevuma procentiem tiek aizmirsts.

 

Proti, SIA A dalībnieki pieņem lēmumu par pamatkapitāla palielināšanu un noteic kapitāldaļām emisijas uzcenojumu. Ja daļas vērtības palielināšana tiek ieskaitīta komercsabiedrības pamatkapitālā, tad emisijas uzcenojums – nē. Tas ir veids, kā komercsabiedrībai iegūt papildus finanšu līdzekļus, nepalielinot pamatkapitālu.

 

Nosakot daļu emisijas uzcenojumu, SIA A ieguva papildus finanšu līdzekļus, kuri bija paredzēti samaksai LLC X par iegādātām Pēterīša parāda saistībām (saskaņā ar cesijas līgumu).

 

3. Tomēr tad…LLC X tiek likvidēts, kā rezultātā samaksa par cedēto Pēterīša parādu tā arī netiek pieprasīta no SIA, bet LLC X piederošās kapitāldaļas uzņēmumā SIA A paliek SIA A rīcībā.

 

Proti, SIA A iegūst pati savas daļas, kas palielina Pēterīša un viņa sievas īpašumu SIA A uzņēmumā, kā arī pēc VID domām dod iespēju izvairīties no LLC X darbības kontroles (no nodokļu administrācijas puses) + dod iespēju izvairīties no informācijas izsniegšanas VID, atrunājoties ar to, ka uzņēmums vairs nepastāv.

Rezultātā VID secina, ka pēc fakta nauda tiek pārlikta no vienas kabatas otrā, kas VID (un arī Rajona tiesas) ieskatā ir pietiekams pamats, lai neatzītu darījumus un secinātu, ka AIZDEVUMS FAKTISKI NETIKA ATMAKSĀTS.

 

 

Jāatzīst, ka Pēterīša stāsts atstāj tādu divējādu sajūtu. No vienas puses var piekrist, ka visas šīs “liekās kustības” un shēmošana rada jautājumus. Kaut vai – ja jau nauda bija, kāpēc Pēterītis neatmaksāja parādu LLC X? Kāpēc bija vajadzība cedēt parādu SIA A un naudu maksāt SIA A? Nerodu citu izskaidrojumu, kā apstāklī, ka LLC X acīmredzot bija arī citi kreditori. Parāda cedēšana SIA A ļauj “apiet kreditorus” un naudu atstāt savā kabatā (jo SIA A faktiski pieder Pēterītim un viņa sievai). Tādēļ secinājums, ka nauda tika pārlikta no vienas kabatas otrā – ir pareizs.

 

Tikai… IIN likums nenošķir, kurā kabatā nauda tiek atmaksāta. Likums nosaka, ka aizdevumam ir jābūt atmaksātam 66 mēnešu laikā, un tikai šādā gadījumā ar IIN apliekams ienākums neveidojas. Arī tad, ja Pēterītis atmaksātu aizdevumu LLC X, varētu secināt, ka viņš naudu atlika savā kabatā (jo LLC X arī taču pieder Pēterītim).

 

Tādēļ manuprāt tomēr būtu jānošķir gadījumi, kad aizdevums (arī shēmošanas rezultātā) netiek vispār atmaksāts, no gadījumiem, kad aizdevums tomēr ir atmaksāts.

 

Nešķiet pareizi traktēt aizdevuma atmaksu kā izvairīšanos no nodokļa. Tāds jau ir likuma mērķis – atmaksā un nemaksā IIN.

 

Bet šis stāsts nav noslēdzies… Nemazāk interesanti ir VID (un tiesas) apsvērumi par pieļautajām kļūdām cesijas līgumā, kas VID ļauj apstrīdēt darījumu, kā faktiski nenotikušu…

 

Par to tad pastāstīšu citā reizē..

 

Jūsu Alisa