ADVOKĀTA PADOMI

KO RAKSTĪT LĪGUMĀ, LAI NOALGOTAIS PAŠNODARBINĀTAIS TIKTU APLŪKOTS KĀ DARBINIEKS…?

Grozījumi likumā, kas paredz, ka jebkurš darba devējs, kas maksā saviem darbiniekiem mazāk nekā 80% no vidējā atalgojuma valstī, būs spiests samaksāt valstij papildu nodokļus, lieliem soļiem turpina savu ceļu uz Saeimu…

Tikmēr VID turpina apkarot “nodokļu optimizatorus”, kas darba līguma vietā slēdz uzņēmuma (vai pakalpojuma) līgumus ar pašnodarbinātajiem un mikronodokļa maksātājiem, ar mērķi izvairīties no nepieciešamības maksāt darba nodokļus.

Nesen tiesa taisīja spriedumu kāda “optimizatora” lietā, kurš, acīmredzot, domāja, ka pietiek ar uzņēmuma (vai pakalpojuma) līguma noslēgšanu, lai viss būtu kārtībā, un viņa nodarbinātie pašnodarbinātie un mikronodokļa maksātāji nemūžam netiktu uzskatīti par darba ņēmējiem. 😊

Naivais! Es nezinu, par ko viņš domāja, kad, izmaksājot (pašnodarbinātajiem) atlīdzību par viņam sniegtajiem pakalpojumiem, maksājuma mērķī viņš katru mēnesi skurpulozi rakstīja “alga”, “atalgojums” vai “atvaļinājuma nauda”.

Vēl mazāk man ir saprotama viņa loģika pašam sagatavot rēķinus par viņam sniegtajiem pakalpojumiem šo pašnodarbināto vietā.

Acīmredzot viņam neviens nav pastāstījis, ka līgumi, kas noslēgti privāto tiesību jomā, nevar kalpot par kritēriju lēmumu pieņemšanai nodokļu jomā. Proti, tas, ka ir noslēgts nevis darba līgums, bet gan uzņēmuma (vai pakalpojuma) līgums ne vienmēr būs izšķirošs apstāklis, vērtējot patieso darījuma ekonomisko būtību no nodokļu tiesību aspekta. VID tāpat var pārkvalificēt noalgoto pašnodarbināto (vai mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju) par darbinieku, ja tas konstatēs kaut vienu likumā paredzēto darba tiesisko attiecību pazīmi, piemēram, ja šo pašnodarbināto darbība notiek citas personas vadībā vai kontrolē..

Taču minētais tiesas spriedums uzmanību piesaista ar tiesas secinājumiem par noslēgto uzņēmuma (vai pakalpojuma) līgumu saturu, kuru tiesa vērtēja kā tādu, kas vairāk raksturīgs darba tiesiskām attiecībām…un attiecīgi pierāda tieši darba tiesisko attiecību pastāvēšanu starp darba dēvēju un pašnodarbināto.

LĪGUMĀ ATRUNĀTAIS PIENĀKUMS PAŠAM MAKSĀT NODOKĻUS

Jāteic, ka līguma punkts, kas nosaka noalgotajam pašnodarbinātajam pašam maksāt nepieciešamos nodokļus, nav nekāds retums (kas manuprāt automātiski neliecina par pušu nodomu izvairīties no darba nodokļu nomaksas).

Taču VID un tiesas ieskatā nav loģiski līgumā paredzēt tādus līguma puses pienākumus (kā nodokļu samaksu), kas nav regulējami ar privātpersonu vienošanos, neattiecas uz līguma priekšmetu un ir attiecīgās puses ar likumu noteikts pienākums. Proti, nav saskatāma darba devēja (kā darbu pasūtītāja) interese pārliecināties, ka tās darījumu partneri veic nodokļu maksājumus, kas neietekmē darba devēja tiesiskās intereses. Tādēļ VID un tiesas ieskatā šādu noteikumu paredzēšana līgumā norāda uz citu apsvērumu pastāvēšanu – proti, radīt iespaidu par darba tiesisko attiecību nepastāvēšanu un tādējādi samazināt savu nodokļu saistību apmēru.

PĀRĀK DETALIZĒTAS PRASĪBAS, PAKALPOJUMA ORGANIZĒŠANA UN PLĀNOŠANA

Arī pārāk detalizētas prasības līguma pusei (t.i., pašnodarbinātajiem) var liecināt, ka darba devējs faktiski pats regulē pakalpojuma izpildi un faktiski organizē to.

Šajā konkrētajā lietā darba devējs bija uzņēmums, kas darbojas pasta sūtījumu jomā. Savas darbības nodrošināšanai viņš algoja pašnodarbinātos un mikronodokļa maksātājus, slēdzot ar viņiem uzņēmuma līgumus par sūtījumu pārvadāšanu. VID un tiesa uzskatīja, ka līgumā paredzētā detalizācijas pakāpe sūtījumu uzglabāšanai ir pārāk detalizēta un vairāk atgādina instrukciju savam darbiniekam, NEVIS VEICAMĀ UZDEVUMA APRAKSTU pakalpojuma sniedzējam.

Piemēram,:

   1)      Noteikumi sūtījumu uzglabāšanai paredzēja, ka: sūtījumi nedrīkst būt uzglabāti vietās, kur sūtījum kvalitāti var ietekmēt nelabvēlīgi laikapstākļi vai grauzēji; bet

  2)      Noteikumi sūtījumu pārvadāšanai paredzēja, ka: sūtījumu jāievieto pastkastītē vai  ja tās izmēra dēļ nav iespējams to izdarīt pilnībā, ievietot to salocītā veidā; utt.

  3)     Noteikumi paredzēja pasūtītāja tiesības vienpusēji noteikt sūtījumu izsniegšanas laiku vai prasa regulāru atskaišu iesniegšanu par tās noteikto pārvadājumu maršrutu ievērošanu, (kas liecina par to, ka tieši pasūtītājs organizē un uzrauga pārvadājumu veikšanu).

ATLĪDZĪBA SAISTĪTA AR NOSTRĀDĀTO DARBU, NEVIS REZULTĀTU

Arī atlīdzības ierobežošana vai tās saistīšana ar ieguldīto darbu kā tādu (piemēram, nostrādātajām stundām vai nobraukto attālumu), nevis tieši sasniegto rezultātu tiesas ieskatā liecina par darba līguma attiecībām.

Neskatoties uz visu iepriekš minēto, nebūtu korekti teikt, ka neveiksmīgi uzrakstīts uzņēmuma (vai pakalpojuma) līguma punkts automātiski var tikt traktēts kā pierādījums darba tiesiskām attiecībām ar Jūsu noalgoto pašnodarbināto. Parasti, tomēr par darba tiesisku attiecību pastāvēšanu liecina vairāku apstākļu kopums.

Tomēr līguma saturam arī ir jāpievērš uzmanība… lai darba tiesiskās attiecības netiktu saskatītas tur, kur to patiesībā nav. 😊

Jūsu Alisa

Vai bija noderīgi? Dalies ar šo rakstu!

PAR AUTORI

Alisa Leškoviča

Alisa Leškoviča ir zvērināta advokāte, kas specializējas muitas, nodokļu, noziedzīgi iegūto līdzekļu novēršanas (AML) un sankciju ievērošanas jautājumos, pārstāvot klientus kā iestādēs, tā arī tiesās, kā arī īsteno klientu aizstāvību un pārstāvību krimināllietās saistībā ar ekonomiskajiem noziegumiem. 

M.: +371 29 340 444
[email protected]