KAS LIECINA PAR IESAISTĪŠANOS FIKTĪVAJOS DARĪJUMOS?

Daudzu gadu garumā lasu vienus un tos pašus VID argumentus par to, kāpēc netiek atzīts viens vai otrs darījums un tādēļ uzņēmumam tiek uzlikts par pienākumu budžetā iemaksāt papildu nodokļus vai liegtas tiesības atskaitīt PVN par iegādātām precēm/pakalpojumiem. Zemāk apkopoju dažus no tiem. Izveidojās interesants sarakstiņš… 😊

1.     NAV NOSLĒGTS LĪGUMS

VID ieskatā līguma (piemēram, par preču piegādi) nenoslēgšana liecina par to, ka uzņēmums zināja, ka piedalās dokumentu noformēšanā par faktiski neesošiem darījumiem, jo, VID ieskatā:

1. reālā komercdarbībā piegādātājam būtu svarīgi laikus saņemt naudas līdzekļus,
2. maz ticams, ka uzņēmēji, kas darbojas normālās komercprakses ietvaros un veic ievērojamas vērtības darījumus, rakstiski nenostiprina būtiskus darījumu norises apstākļus.

MANS KOMENTĀRS:

1. Rakstveida līgums nav obligāts.
2. Līguma neslēgšana nevar kalpot kā pierādījums darījuma neesībai.
3. Ja ir nodokļa rēķini, samaksu apliecinoši dokumenti un pārvadājumu dokumenti, no kuriem ir konstatējama preču kustība, darījumos iesaistītās personas un maksājumu veikšana, tad VID īpaši jāpacenšas kādēļ līguma neesamība liedz izsekot preču kustībai.
4. Atsevišķos darījumos (par lielām summām) līguma neesamība var tikt ņemta vērā kā netipiska, tomēr ir jāņem vērā konteksts (uzņēmuma saimnieciskās darbības īpatnības, citi līdzīgi darījumi).

2.     SANKCIJU NENOTEIKŠANA

Nav līguma – slikti. Ir līgums – arī slikti, jo tajā allaž var atrast daudzas neprecizitātes un kļūdas, kas labi kalpos VID lēmuma pamatošanai. Piemēram, līgumā ir paredzētas sankcijas par maksājumu savlaicīgu neveikšanu, taču faktiski sankcijas darījuma partnerim nekad netiek piemērotas. VID ieskatā – tā ir fiktīva darījuma pazīme!

Šis arguments gan tiek piesaukts arī tad, ja nav līguma, jo gadījumā, ja par preci netiek veikts norēķins, uzņēmumam būtu grūtības parāda piedziņā. Tādēļ līguma neesamība un sankciju nenoteikšana – ir fiktīva darījuma pazīme!

MANS KOMENTĀRS:

1. Praksē bieži redzu, ka uzņēmumi piemēro sankcijas saviem darījuma partneriem tikai kā galējo līdzekli (pirms tam mēģinot atrisināt nemaksāšanas problēmu pārrunu ceļā); VID argumenti par sankciju nepiemērošanu vairāk līdzinās iejaukšanos civiltiesiskajās attiecībās.
2. Jāvērtē konteksts un darījumu noformēšanas kārtība. Ja piemēram, visos darījumos ir izrakstīts priekšapmaksas rēķins un tikai pēc samaksas saņemšanas noformēta preču nosūtīšana, tad šis VID arguments īsti nestrādā, jo uzņēmums ir samazinājis līdz minimumam riskus, kas saistīti ar samaksas saņemšanu, proti, prece nosūtīta tikai tad, kad tā ir pilnībā apmaksāta.

3.     RĒĶINĀ IR NORĀDĪTS SAŅĒMĒJS, BET NAV VIŅA PARAKSTA

Ļoti bieži VID norāda uz dažādiem trūkumiem rēķinos. Piemēram, VID mēdz norādīt, ka rēķinā ir iekļauts rekvizīts par pircēja (klienta) pārstāvja vārdu un uzvārdu, taču uz rēķina nav apstiprinājuma, ka norādītais klients preci ir saņēmis. Tādējādi, VID ieskatā, nav saprotams, kā uzņēmums guva pārliecību, ka preci ir saņēmis rēķinā norādītā uzņēmuma pārstāvis, un ka prece vispār sasniegusi adresātu.

MANS KOMENTĀRS:

1. Tiesību normas neparedz nodokļa rēķinā saņēmējam ar parakstu apstiprināt preču saņemšanu.
2. Tāpat tiesību normas neparedz, ka preces uzņēmuma vārdā var saņemt tikai noteiktas personas.
3. Tieši saņēmējam ir jābūt ieinteresētam saņemt tā iegādāto preci un attiecīgi reaģēt, ja prece nav piegādāta. Tādēļ, ja saņēmējs nav cēlis iebildumus par to, ka prece nav saņemta, un citi pierādījumi apliecina, ka prece ir piegādāta klientam, tad VID būtu īpaši jāpamato un jānorāda uz apstākļiem, kas liecinātu, ka uzņēmumam būtu jārodas šaubām par preču piegādes faktu.

Trupinājums sekos…

Rakstiet arī savus pieredzes stāstus… 😊

Jūsu Alisa