ADVOKĀTA PADOMI

KĀ NOTEIKT, VAI BIEDRĪBA IR / NAV PVN MAKSĀTĀJS?

Latvijas biedrības jau kādu laiku rada īstas galvas sāpes Latvijas VID. Problēmas rada tiesiskais regulējums, kas noteic, ka biedrības ir BEZPEĻŅAS organizācijas. Proti, ja būt precīzai, tad likums noteic, ka biedrības ir brīvprātīgas personu apvienības, kas nodibinātas, lai sasniegtu STATŪTOS noteikto mērķi, kam NAV PEĻŅAS GŪŠANAS RAKSTURA. Lai arī likums neliedz biedrībām veikt arī saimniecisko darbību, tomēr to biedrības drīkst veikt tikai PAPILDDARBĪBAS VEIDĀ.
 
Attiecīgi VID skatās biedrības statūtus, kur, piemēram, rakstīts, ka biedrības mērķis ir izglītot jauniešus par mākslu.
 
“Ahā! Tātad jebkādas biedrības rīkotās mācības ir PAMATDARBĪBA, kurai nedrīkst būt PEĻŅAS GŪŠANAS RAKSTURA” prāto VID
“Saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība PAR ATLĪDZĪBU” turpina prātot VID.
 
“Attiecīgi, ja biedrībai nav ļauts PAMATDARBĪBU veikt par atlīdzību (jeb peļņas gūšanas nolūkos), tad sanāk, ka biedrības pamatdarbība NAV SAIMNIECISKĀ DARBĪBA. Savukārt, ja pamatdarbība nav saimnieciskā darbība, tad biedrība, kas veic šādu pamatdarbību (t.i., šajā piemērā – rīko jauniešiem apmācības par mākslu), NAV PVN MAKSĀTĀJS! Secīgi, biedrība nav tiesīga atskaitīt priekšnodoklī samaksāto PVN par iegādātām precēm un pakalpojumiem attiecīgo apmācību rīkošanai” secina VID.
 
“Jo PVN likums taču nosaka, ka PVN maksātājs ir jebkura persona, kas patstāvīgi veic saimniecisku darbību” savos secinājumos nostiprinās VID.
Loģiski? Loģiski! 😊
 
Lai arī nesen Augstākās tiesas Senāts ieviesa nelielu skaidrību šajā jautājumā, nospriežot, ka arī biedrības PAMATDARBĪBAI var būt komerciāls raksturs (meklē saiti komentāros), tomēr šajā blogā parunāsim par PVN, kas joprojām raisa strīdus par to, vai biedrība ir /nav PVN maksātājs, un secīgi vai tā drīkst / nedrīkst atskaitīt PVN, par ko joprojām biedrības “lauž šķēpus” ar VID.
 
KĀDAS BIEDRĪBAS STĀSTS
 
Lai būtu vieglāk izprast problēmas sakni, aplūkosim kādu (nu jau tipisku) biedrības stāstu. Proti, biedrība īsteno apmācības, kas tiek līdzfinansētas ar subsīdijām no Eiropas Savienības fondiem. Apmācību rīkošanai biedrība piesaista apakšuzņēmējus. Apmācības tiek rīkotas par samaksu (kurai tiek piemērots PVN). Par apmācību rīkošanai iegādātām precēm un pakalpojumiem samaksāto PVN biedrība atskaita priekšnodoklī.
 
VID uzskata, ka biedrība nav saimnieciskās darbības veicējs un secīgi nav PVN maksātājs (VID domu gājiena loģiku aprakstīju augstāk). Attiecīgi biedrība nedrīkst ne piemērot mācībām PVN, ne atskaitīt samaksāto PVN priekšnodoklī. Šādu viedokli apstiprina arī fakts, ka apmācības, kas tiek īstenotas Eiropas Savienības līdzfinansēto projektu ietvaros, drīkst īstenot tikai biedrības nevis komersanti. Attiecīgi šādu (apmācības) projektu organizācija nevar būt īstenota saimnieciskās darbības ietvaros.
 
MĒĢINA VIEST SKAIDRĪBU, SALĪDZINOT BIEDRĪBAS DARBĪBU AR TIPISKU KOMERCSABIEDRĪBAS DARBĪBU
 
Tā kā biedrību jautājums nekad nebija no vienkāršajiem, tad ar biedrību darbību saistīto kāzusu risināšana jau ierasti notiek Eiropas Savienības tiesas līmenī. Tā tas notika arī ar Latvijas biedrības jautājumu. Lai arī Eiropas Savienības tiesa vēl nav taisījusi spriedumu lietā, savu viedokli sniedza Ģenerāladvokāts. Tā kā 90% (vai vairāk gadījumos) tiesa seko Ģenerāladvokāta viedoklim, tad viņa viedoklis sniedz vērtīgu ieskatu par to, kā jāizvērtē katrs gadījums, lai noteiktu, vai konkrētajos apstākļos biedrība ir vai nav saimnieciskās darbības veicējs, un secīgi – ir vai nav PVN maksātājs.
 
Ņemot vērā, ka šobrīd daudzas biedrības ir neziņā un neizpratnē, vai tās drīkst (un tām vajaga) piemērot PVN, tad sniedzu nelielu ieskatu par to, kad drīkst un vajaga… un kad labāk nē…
 
Proti Ģenerāladvokāts piedāvā vērtēt situāciju, piemērojot tipoloģiju (t.i., salīdzinot biedrības darbību ar komercsabiedrību darbību). Proti, viņš norāda, ka:
Lai biedrību, kurai kā bezpeļņas organizācijai nav ļauts gūt peļņu, varētu uzskatīt par PVN maksātāju, tai, sniedzot apmācību pakalpojumus, IR JĀVEIC SAIMNIECISKA DARBĪBA. Tikai tādā gadījumā biedrība var atskaitīt priekšnodokli.
 
a) Jēdziens “saimnieciskā darbība” ietver jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību [par atlīdzību]. Šim jēdzienam ir objektīvs raksturs tādējādi, ka darbība tiek izskatīta pati par sevi neatkarīgi no tās mērķa vai rezultāta.
 
b) Lai noskaidrotu, vai pakalpojumi tiek sniegti PAR ATLĪDZĪBU, ir jāizvērtē visi apstākļi, kādos tā ir veikta. Piederība pie [konkrēta profesijas/ saimnieciskās darbības] tipa nav jānosaka. To var noteikt atbilstoši līdzības pakāpei ar paraugu, ievērojot sabiedrības uztveri.
 
c) Šajā ziņā var būt svarīgi, vai MAKSĀJUMA APMĒRS tiek noteikts atbilstoši kritērijiem, kuri garantē, ka tas ir pietiekams, lai segtu pakalpojumu sniedzēja darbības izmaksas. Tas pats attiecas uz IENĀKUMU SUMMU, kā arī citiem elementiem, piemēram, KLIENTU SKAITU.
 
d) Ar apstākli vien, ka katrs atsevišķs pakalpojums, aplūkots individuāli, netiek atlīdzināts tādā apmērā, kas atbilst ar to saistītajām izmaksām, nav pietiekami, lai pierādītu, ka darbība kopumā netiek atlīdzināta atbilstoši kritērijiem, kuri nodrošina pakalpojumu sniedzēja darbības izmaksu segšanu. Tomēr, ja pakalpojumu saņēmēju maksātās iemaksas ir paredzētas, lai segtu tikai ĻOTI NELIELU daļu no visām pakalpojuma sniedzēju darbības izmaksām, tas liecina PRET saimnieciskās darbības esamību.
 
e) PRET saimnieciskās darbības esamību var liecināt arī tas, ja no personas darbības nerodas nekāds ekonomiskais risks (t.i., atšķirībā no uzņēmēja darbība būtiskā veidā neietekmē ne personas ieņēmumus, ne izdevumus).
 
f) Ņemot vērā grūtības izstrādāt precīzu saimnieciskās darbības definīciju, ir jāanalizē visi nosacījumi, arkādiem tā tiek veikta, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi un atsaucoties uz uzņēmēja, kurš darbojas attiecīgajā jomā, tipisko rīcību.
 
g) Tomēr šajā pieejā izšķirošs nav tikai viens vienīgs kritērijs, kā, piemēram, izmaksu nesegšana vai arī tikai īslaicīga vai pat vienreizēja darbība. Komersants, kas vairākus gadus cieš zaudējumus (stratēģisku iemeslu dēļ vai nelabvēlīgas tirgus vides dēļ), neapšaubāmi ir un paliek PVN maksātājs. Tas attiecas arī uz komersantu, kurš ekonomiskajā apritē piedalās, īstenojot vienu vienīgu darījumu (tā saucamie projektu uzņēmumi), un tādējādi gūst ievērojamu apgrozījumu.
 
h) DARBĪBAS ILGUMS ir tikai viens no daudziem aspektiem. Tas pats attiecas uz IZMAKSU NESEGŠANU, aprēķinot cenas, lai gan šis aspekts bieži vien NETIEK ŅEMTS VĒRĀ, jo peļņas gūšanas nolūkam nav nozīmes. Tas tādēļ, ka PVN maksātājs ir jebkura persona, kas patstāvīgi veic jebkuru saimniecisko darbību, neatkarīgi no šīs darbības rezultāta.
 
i) Tomēr, ja saimnieciskās darbības rezultātam vai mērķim nav noteicošas nozīmes, tad IZŠĶIROŠAIS KRITĒRIJS IR VEIDS, kādā attiecīgā darbība tiek veikta.
 
j) Izdarot salīdzinošo novērtējumu, nav tik svarīgi, vai ir prasītas līdzīgas cenas kā tipisku uzņēmumu gadījumā, bet gan tas, vai darbība (it īpaši tās veids) tiek veikta tādējādi, ka tā ir salīdzināma ar tipisku profesiju kategoriju, ar kuru šajā ziņā tiek konkurēts. Cenu noteikšanas veids šajā ziņā neko daudz neizsaka, un labākajā gadījumā to var uzskatīt par vienu no daudziem aspektiem.
 
k) Biedrība, kas reizi gadā rīko kūku tirdziņu, kurā pārdod tās biedru ceptas kūkas, diez vai ir nodokļa maksātāja PVN tiesību aktu izpratnē. Citādi ir tad, ja biedrībai ir sava konditoreja un tā katru nedēļu rīko kūku tirdziņu. Tas tādēļ, ka pēdējā minētajā gadījumā biedrības darbība (ar vai bez peļņas gūšanas nolūka) ir pielīdzināma parasta kūku pārdevēja darbībai.
Izvērtējot konkrētās Latvijas biedrības gadījumu, Ģenerāladvokāts secināja, ka tās darbība vairāk līdzīnās tipiskai apmācības pakalpojuma sniedzēja darbībai (neskatoties, ka apmācību izmaksas daļēji tiek finansētas no subsīdijām). Proti, biedrība regulāri īsteno CFLA subsidētos apmācību projektus, pērk apmacību pakalpojumus un atrod atbilstošus apmacību saņēmējus, kuri par šiem pakalpojumiem (vismaz daļēji) samaksā. Biedrība uzņemas zināmu ekonomisko risku. Turklāt šādu darbību biedrība veic sistemātiski un par atlīdzību. Tādējādi biedrība konkurē ar ikvienu citu apmācību pakalpojumu sniedzēju.
 
Jūsu Alisa

Vai bija noderīgi? Dalies ar šo rakstu!

PAR AUTORI

Alisa Leškoviča

Alisa Leškoviča ir zvērināta advokāte, kas specializējas muitas, nodokļu, noziedzīgi iegūto līdzekļu novēršanas (AML) un sankciju ievērošanas jautājumos, pārstāvot klientus kā iestādēs, tā arī tiesās, kā arī īsteno klientu aizstāvību un pārstāvību krimināllietās saistībā ar ekonomiskajiem noziegumiem. 

M.: +371 29 340 444
[email protected]