DUBULTIE STANDARTI ATTIECĪBĀ UZ PRIEKŠAPMAKSU

Teju katram uzņēmējam nākas kaut ko pirkt un pārdot. Visnotaļ bieži nopirkt preci (vai pakalpojumu) ir iespējams tikai ar priekšapmaksu, kuras saņemšana vairo savstarpējo uzticēšanos. Tomēr praksē priekšapmaksa netiek vērtēta tik viennozīmīgi, īpaši, ja preces pirkšanā/ pārdošanā bija iesaistīti vairāki starpnieki (par kuru iesaisti preču pircējs/ pārdevējs var arī nezināt).

Ar VIDa nostāju viss ir skaidrs – viss ir slikti! Jebkāda rīcības neatbilstība tādam rīcības modelim, ko par vissaprātīgāko konkrētajos apstākļos uzskata VID, liecina par uzņēmēja iesaisti faktiski neesošos darījumos.

Prece iegādāta ar priekšapmaksu – slikti. Darījumi veikti ar pēcapmaksu – slikti! Līguma nav – slikti. Līgums ir – slikti. Fotografē preci– slikti! Nefotografē – slikti. Par savlaicīgu rēķinu nesamaksāšanu darījuma partnerim nenosaki sankcijas – slikti (neatbilst komercpraksei). Nosaki sankcijas – slikti (nav skaidrs, par ko sankcijas tiek noteiktas).

Taču, ja papēta pēdējo gadu tiesu praksi, tad iezīmējas dubultie standarti. Lai labāk ilustrētu, kā tie izpaužas, iedomāsimies standarta “kupi -prodaj” biznesu. Par piemēru izmantošu elektropreču vairumtirdzniecību, taču tikpat labi tā var būt jebkura cita saimnieciskā darbība (īpaši starpniecības darbība).

Vispārīgi tiek atzīts, ka, vērtējot darījumus, būtiska nozīme ir tam, vai uzņēmēja rīcība atbilst normālai komercpraksei, kas būtu sagaidāma no jebkura uzņēmēja, kura mērķis gūt peļņu un neciest liekus saimnieciski nepamatotus izdevumus.

Tirdzniecībai (īpaši vairumtirdzniecībai) ar elektroprecēm ir raksturīga preču iepriekšpārdošana. Proti, piedāvājumā esošajām elektroiekārtām sākumā tiek meklēts pircējs. Tikai tad, kad pircējs ir atrasts, notiek preču pārdošana. Samaksa par precēm, parasti, notiek ar priekšapmaksu.

Ja Jūs esat PREČU PĀRDEVĒJS, tad priekšapmaksas saņemšana tiesas ieskatā biežāk tiek vērtēta kā apstāklis, kas vairo uzticēšanos darījuma partnerim, jo tādējādi esat samazinājuši līdz minimumam riskus, kas saistīti ar samaksas saņemšanu, proti, prece nosūtīta tikai tad, kad tā ir pilnībā apmaksāta. Šādos gadījumos prasības attiecībā uz darījuma partnera pārbaudi ir zemākas.

Ja prece savukārt tiek nosūtīta pirms priekšapmaksas saņemšanas, tad jācer, ka pircējs darījumus pienācīgi deklarēja, nodokļus samaksāja, vismaz trīs gadus vēl turpinās veikt saimniecisko darbību, un visādi citādi nebūs iesaistīts krāpšanā, jo (atbilstoši kādā tiesas spriedumā lasītajam) pārdevējam šādos apstākļos ir jāveic padziļinātas pārbaudes par pircēju.

Taču, ja esat PREČU PIRCĒJS, tad darījuma veikšana ar priekšapamaksu tiek vērtēta kā apstāklis, kas liecina par to, ka esat zinājuši, ka iesaistāties fiktīvos darījumos. Tiesas ieskatā 100% avansa samaksa pirms preču saņemšanas liecina par to, ka Jums nav svarīgi vienoties par jautājumiem, kas saistīti ar iespējamiem riskiem darījuma neizdošanās gadījumā.

Vēl kādā pirmās instances spriedumā lasīju, ka pilnas priekšapmaksas pieprasīšana no pircēja ir apstāklis, kas liecina, ka preču pārdevējam nav pašam savu apgrozāmo līdzekļu, lai finansētu strīdus darījumus. Attiecīgi, pircējam ir pamats veikt padziļinātas sadarbības partnera (t.i., pārdevēja) pārbaudes.

Taču lūk dilemma – bieži vien starpniecības darījumos uzņēmējs attiecībā uz vienām un tām pašām precēm ir gan preču pircējs, gan pārdevējs. Ko darīt, ja pārdevējs nepārdot preces bez priekšapmaksas vai nepiekrīt preču pārdošanai ar daļēju priekšapmaksu? Nepirkt un attiecīgi nepārdot? Un kāpēc identiskos apstākļos priekšapmaksas pieprasītājs tiek vērtēts atšķirīgi? Vienā gadījumā tas ir krāpnieks, otrā – labticīgs uzņēmējs.

Nesen, Augstākās tiesas Senāts kārtējo reizi atgādināja, ka gan VID, gan tiesa pirms izdarīt jebkādus pieņēmumus, būtu jāapsver arī komercdarbībai raksturīgā ātrā civiltiesiskā aprite un tas, ka bez zināmas savstarpējas uzticības komercdarījumos nevar iztikt. Tas, protams, nenozīmē, ka ikvienai personai akli jāuzticas, taču VID un tiesas uzstādītais sagaidāmais līmenis drošībai nevar būt nesamērīgs un neatbilstošs realitātei.

Jāņem vērā, ka komersantu savstarpējās tiesiskajās attiecībās ir nozīme attiecīgajā nozarē pastāvošajām komerciālajām paražām. Ne VID, ne tiesa, nevar uzstāt uz komercdarbībai neraksturīgu formalitātes līmeni vai arī jebkuru trūkumu darījuma noslēgšanā neizbēgami uzskatīt par iesaistīšanos nodokļu izkrāpšanā.

Tāpat VID nav jāuzņemas labāko saimniecisko alternatīvu izvēle un to izvirzīšana par vienīgajām pieņemamajām. Citādi tas kļūst jau patiešām kaitinoši, ka VID ir vienīgie, kas zina “kā vajaga nodarboties ar komercdarbību” un “kā to darīt pareizi”? Un viss, kas neatbilst šiem VID uzskatiem – ir krāpšana.

Lai arī Senāts pieļauj, ka priekšapmaksas neesība principā varētu mazināt komersantu savstarpējo uzticēšanos un arī būt pamats civiltiesiskās aprites ātruma samazināšanai. Taču, VID un tiesai būtu īpaši jāpamato, kāpēc preces nosūtīšana pircējam pirms priekšapmaksas saņemšanas vajadzētu radīt pārdevējā šaubas par darījumu partneri (t.i., kā dēļ tam būtu pienākums veikt padziļinātas pārbaudes par to).

Vēl dažus gadus atpakaļ bija iespējama situācija, ka VID varēja neatzīt darījumus tāpēc, ka tirdzniecība ar preci notika ar e-pastu starpniecību, bet darījums noslēgts (un līgums parakstīts), nesatiekot darījuma partneri klātienē. Lai arī vēl šķietami tāls ceļš ejams pirms tiesu prakse nostabilizēsies arī attiecībā uz darījumiem ar priekšapmaksu, tomēr jau ir vērojama zināma pozitīva tendence, ka ne visos gadījumos uzņēmēju ir jāvērtē kā krāpnieku tikai tāpēc, ka tas pērk vai pārdot ar priekšapmaksu vai bez tās.

Tomēr ceļā uz “ideālo pasauli”, esat rūpīgi un paturiet prātā, ka atkarībā no tā, kas Jūs esat (priekšapmaksas saņēmējs vai maksātājs) darījuma partneru pārbaudes standarti var atšķirties.

Jūsu Alisa