ADVOKĀTA PADOMI

AR LĪGUMU RAKSTĪŠANU JĀBŪT UZMANĪGIEM! LĪGUMS = PVN RĒĶINS?

Interesants strīds ir izvērties Eiropas Savienības tiesā (EST) – proti, par to, vai līgums var tikt uzskatīts par PVN rēķinu. Ģenerāladvokāta secinājumi ir, ka VAR, pat tad, ja līgumā trūkst kādi PVN rēķinā norādāmie rekvizīti, tai skaitā PVN likme un preču piegādes/pakalpojuma sniegšanas datums.

Bet par visu pēc kārtas…

PAR KO STRĪDS?

Lai iegūtu finansējumu jaunas ēkas būvniecībai uz sev piederoša zemesgabala, uzņēmums AAA noslēdza ar uzņēmumu BBB nekustamā īpašuma pārdošanas darījumu ar turpmāku finanšu līzingu. Proti, bija iecerēts, ka AAA pārdos nekustamo īpašumu BBB, un turpinās to lietot/valdīt, maksājot nomas (finanšu līzinga) maksājumus līdz brīdim, kad nekustamā īpašuma vērtība tiek atmaksāta un AAA iegūst īpašumtiesības uz to.

Šī darījuma īstenošanai tika noslēgti divi līgumi:

   1)      Ar pirmo – finanšu līzinga līgumu –  BBB apņēmās nopirkt attiecīgo nekustamo īpašumu no AAA, bet AAA  maksāt BBB ikmēneša finanšu līzinga maksājumus līdz pilnīgai zemes gabala un jaunbūves vērtības atmaksai.

Lai gan finanšu līzinga līgumā bija NORĀDĪTA KONKRĒTA PVN SUMMA, BBB neizrakstīja AAA nekādu rēķinu, minēto PVN nedeklarēja un valsts kasē nemaksāja. Savukārt AAA, pamatojoties uz šo finanšu līzinga līgumu, izmantoja tiesības atskaitīt līgumā norādīto PVN, uzskatot, ka minētais līgums ir PVN rēķins.

  1)      Ar otru – pārdošanas līgumu – AAA pārdeva nekustamo īpašumu BBB, kurā bija norādīta pārdošanas cena, kā arī PVN. AAA izrakstīja BBB rēķinu ar PVN. BBB, pamatojoties uz šo rēķinu un noslēgto līgumu, izmantoja tiesības atskaitīt PVN.

Pagāja gadi… Plānotā iecere neizdevās, un finanšu līzinga līgums tika izbeigts, bet nekustamais īpašums pārdots citam. 

Atnāca (citas valsts) VID. Lika veikt PVN korekcijas, un šķita viss beidzās labi. Tomēr VID uzrēķināja BBB nokavējuma naudas, jo uzskatīja, ka finanšu līzinga līgums patiesībā ir PVN rēķins. Attiecīgi BBB bija pienākums valsts kasē samaksāt līgumā norādīto PVN.

Izcēlās strīds par to, vai finanšu līzinga līgums var tikt uzskatīts par PVN rēķinu. BBB uzskatīja, ka līgums nav PVN rēķins, jo tajā trūkst obligātie PVN rēķina rekvizīti:

   1)      PVN likme; 

   2)      Preces (t.i., nekustamā īpašuma) piegādes datums.

Plus, BBB nekad nav uzskatījis līgumu par PVN rēķinu! Proti, ir jānodala rēķins no līguma.

LĪGUMS = PVN RĒĶINS? 

Eiropas Savienības tiesas Ģenerāladvokāts sniedza sekojošu viedokli:

    1)      PVN ir jāmaksā ikvienai personai, kas norāda šo nodokli rēķinā.

  2)      Noteiktais pienākums maksāt PVN nav atkarīgs no tā, vai tiek veikts ar PVN apliekams darījums. Proti, nodoklis ir maksājams tikai tādēļ, ka PVN ir norādīts rēķinā (un nav nozīmes pakalpojumu sniegšanas vietai, kuri ir rēķina pamatā);

  3)      VID nevar atteikt tiesības atskaitīt PVN tādēļ vien, ka rēķins neatbilst dažām no PVN direktīvas izvirzītajām prasībām, ja VID rīcībā ir visa informācija, lai pārbaudītu, ka ir izpildīti ar PVN atskaitīšanas tiesībām saistītie nosacījumi pēc būtības. Šajā ziņā VID nevar aprobežoties ar tikai paša rēķina pārbaudi. VID ir jāņem vērā arī nodokļu maksātāja sniegtā papildu informācija;

   4)      Lai noteiktu, vai (finanšu līzinga) līgums ir uzskatāms par PVN rēķinu, ir jāņem vērā visa attiecīgajā (finanšu līzinga) līgumā ietvertā informācija, lai pārbaudītu, vai ir izpildīti PVN atskaitīšanas  tiesību nosacījumi.

    5)      PVN likme, protams, ir svarīga rēķina sastāvdaļa, kas ir paredzēta PVN direktīvā. Tomēr, tā kā kopējā maksājamā PVN summa bija norādīta (finanšu līzinga) līgumā, ir jāpārbauda, vai šo PVN likmi varēja viegli secināt no aprēķina, kas veikts, lai iegūtu kopējo PVN summu, vai no attiecīgās līguma klauzulas, kurā ir norāde uz piemērojamo tiesisko regulējumu, kurā minēta piemērotā PVN likme.

    6)      Attiecībā uz preces piegādes datumu jāatgādina, ka PVN direktīvā ir noteikts, ka rēķinā ir jānorāda datums, kurā tostarp ir veikta vai pabeigta preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana. Tādēļ ir jāpārbauda, vai, pamatojoties uz (finanšu līzinga) līgumu, VID būtu varējis noteikt, vai runa ir par “preču piegādes” vai “pakalpojumu sniegšanas” gadījumu un – pēc tam – vai šis pats līgums ļauj noteikt piegādes laiku.

Ņemot vērā minēto, Ģenerāladvokāts sniedza viedokli, ka rakstveida līgums izņēmuma kārtā VAR TIKT UZSKATĪTS PAR PVN RĒĶINU pat gadījumā, kad tajā nav iekļauti visi PVN direktīvas prasītie dati, ja šajā dokumentā ir sniegta pietiekama informācija, kas ļauj nodokļu iestādēm pārbaudīt, vai maksājamais nodoklis ir samaksāts un attiecīgā gadījumā vai pastāv tiesības atskaitīt PVN.

Tā kā vairumā gadījumu Eiropas Savienības tiesa seko Ģenerāladvokāta viedoklim, tad minētais viedoklis liek vairāk piedomāt par to, kādu informāciju līgumos iekļaut (vai gluži otrādi – labāk neiekļaut)!

Proti, BBB uzņēmuma pieredze ļauj secināt, ka, lai nodalītu līgumus (jebkādus) no rēķiniem, līgumos nebūtu ieteicams norādīt pārāk detalizētu informāciju par maksājamo PVN. 

Ceru noderēs!

Jūsu Alisa

Vai bija noderīgi? Dalies ar šo rakstu!

PAR AUTORI

Alisa Leškoviča

Alisa Leškoviča ir zvērināta advokāte, kas specializējas muitas, nodokļu, noziedzīgi iegūto līdzekļu novēršanas (AML) un sankciju ievērošanas jautājumos, pārstāvot klientus kā iestādēs, tā arī tiesās, kā arī īsteno klientu aizstāvību un pārstāvību krimināllietās saistībā ar ekonomiskajiem noziegumiem. 

M.: +371 29 340 444
[email protected]