SAMAKSĀT PAPILDU NODOKLI TIKAI TĀPĒC, KA IERĒDNIM IR ŠAUBAS?

Krievu valodā ir tāds izteiciens “Если кажется, крестится надо!”. Latviešu valodā tas varētu skanēt līdzīgi –  “Kad liekas, krustu jāmet pāri”. Ja šo teicienu vajadzētu “iztulkot” juridiskā valodā, tad tas skanētu sekojoši – VID nevar atnākt un apstrīdēt jebkuru privāttiesiskā kārtībā noslēgtu darījumu tikai tāpēc, ka VID ir aizdomas par darījumu… Tam ir nepieciešamas nevis jebkādas, bet gan PAMATOTAS aizdomas par darījuma pušu īstenoto mērķi!

Vispārīgi publiskajā pārvaldē ir piemērojams “in dubio pro civis” (šaubas par labu cilvēkam) princips, kas nozīmē, ka iestādei, lemjot par personai nelabvēlīga lēmuma izdošanu (un tiesai, to kontrolējot), pamatotu šaubu gadījumā tās JĀTULKO PAR LABU INDIVĪDAM.

Nez kāpēc attiecībās ar VID šis princips tā īsti nedarbojas. ☹ Vairumā gadījumu mazākas un lielākas šaubas par darījumiem tiek tulkotas par labu VID un nelabvēlīgam lēmumam. ☹ Taisnības labad gan jāpiebilst, ka arī Jānīšu un Pēterīšu, kuri uzskata par goda lietu “apčakarēt” valsti ( metot šaubu ēnu uz viesiem pārējiem), mums arī netrūkst…

Tādēļ jo īpaši gribu pastāstīt par kādu pamācošu stāstu un tam sekojošu tiesas spriedumu, kurā tiesa pārmet VID šādu rīcību, t.i., apšaubīt jebko uz jebkādu šaubu pamata.

Pamācošs šis stāsts ir ne vien tādēļ, ka sniedz vērtīgas tiesas atziņas, bet arī sniedz ieskatu par to:

    1)      kā VID skatās uz bezrocentu aizdevumu izsniegšanu trešām (jeb nesaistītām) personām;

   2)      kādus darījuma apstākļus VID aplūko kā šaubīgus;

KĀDAS PERSONAS STĀSTS

Reiz VID veica kādas fiziskas personas auditu, un starp iesniegtajiem bankas konta izrakstiem pamanīja, ka no kādas SIA bija saņemti bezskaidras naudas līdzekļi ievērojamā apmērā. Persona skaidroja, ka kādu laiku atpakaļ izsniedza SIA aizdevumu (skaidrā naudā), kuru tā atmaksāja. Kā pierādījumu šim faktam persona iesniedza VID aizdevuma līgumu un kvīti. Tomēr VID nenoticēja personas teiktajam, un apšaubīja aizdevuma izsniegšanas/ atmaksas faktu, uzskatot, ka saņemtās summas ir nedeklarētie ienākumi, no kuriem personai ir jāmaksā IIN.

VID uzskatīja, ka (!):

  1)  aizdevuma līgums un kvīts nav pietiekošs pierādījums aizdevuma fakta atzīšanai. Ir nepieciešami papildu pierādījumi par apstākļiem, kādos darījums noslēgts, kā arī darījuma mērķis.

   2)  aizdevuma līgumā nav paredzēti aizdevuma procenti par aizdevuma lietošanu, t. i., nav saskatāma aizdevēja ekonomiskā interese no konkrētā darījuma, bet, tieši pretēji, ir saskatāmi tikai zaudējumi, kas veidojas kā finanšu līdzekļu atrāvums no saimnieciskās darbības un finanšu resursu samazinājums, ko rada inflācija un attiecīgs naudas reālās vērtības zudums.

   3)  aizdodot ievērojamas summas, jebkuram aizdevējam reālā ekonomiski pamatotā darījumā rastos pamatota interese, lai aizdevums tiktu atmaksāts, kas konkrētajā gadījumā nav konstatējams, jo aizdevumam nav paredzēts reāls saistību nodrošinājums;

   4)  aizdevuma atmaksa ir sākta tā izsniegšanas dienā. Arī visi turpmākie maksājumi tiek veikti mazās summās un vairākas reizes mēnesī. Tādējādi ir pamats apšaubīt konkrētā darījuma atbilstību normālai komercpraksei.

    5)  Aizdevuma līguma nosacījumi satur vispārīgu informāciju par aizdevuma atmaksu;

   6)  Nepietiek ar to, ka pārskaitījuma pamatojumā ir ierakstīts “Aizdevuma atmaksa”. VID ieskatā, pārskaitītājam (!) bija jānorāda konkrēts aizdevuma līgums. Tas nekas, ka visas summas saskaitot, tās pilnībā sakrīt ar aizdevuma līgumā norādīto, un arī citu aizdevumu tajā periodā nav! Un tas nekas, ka persona (naudas saņēmējs) nekādā veidā nevar ietekmēt, ko pārskaitījuma pamatojumā ierakstīs naudas izmaksātājs… Mjā…

Persona skaidroja VID, ka minētais aizdevums bija “draudzības” darījums Civillikuma 2015.panta izpratnē, kas arī izskaidro tā izsniegšanas un atmaksas saņemšanas apstākļus. Turklāt persona norādīja uz faktu, ka vērtējot citus līdzīgus darījumus, VID atzina par pietiekamiem līdzīgus pierādījumus aizdevuma izsniegšanai/ saņemšanai – aizdevuma līgumus un kvītis. Savukārt, vērtējot šo darījumu, tādi paši pierādījumi netiek atzīti par pietiekamiem.

KO TIESA?

Tiesa pārmeta VID paviršību un to, ka tas nemaz necentās noskaidrot lietas faktiskos apstākļus, norādot, ka:

  1)      Apstāklis, ka persona nav deklarējusi aizdevuma izsniegšanu/atmaksu, ir pamats VID pieņemt lēmumu par personas administratīvo sodīšanu, taču aizdevumu izsniegšanas/atmaksas nedeklarēšana vēl nenozīmē, ka aizdevums netika izsniegts. Minētās rīcības pamatā var būt personas neinformētība par pienākumu veikt attiecīgās darbības vai citi tamlīdzīgi iemesli;

   2)      Visi dokumentārie pierādījumi ir noformēti privāttiesiskā kārtībā, bez attiecīgas reģistrācijas publiskajos reģistros, līdz ar to tos formāli ir iespējams apšaubīt, taču tam ir nepieciešamas nevis jebkādas, bet pamatotas aizdomas par personu prettiesiski īstenotu mērķi;

  3)      Pamatotu šaubu gadījumā tās jātulko par labu indivīdam. Ar pamatotām šaubām nav saprotamas jebkuras šaubas, bet gan tādas, kas ir vērstas uz lietas izmeklēšanai izšķirošiem apstākļiem un kuras (lietas izskatīšanas gaitā, noskaidrojot un izvērtējot visus būtiskos lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus), nav iespējams novērst.

  4)      Ja persona privāttiesiskajā kārtībā ir noslēgusi atļautu darījumu, kuru nav pienākuma reģistrēt publiskajos reģistros, taču VID bez konkrētiem un tiešiem pierādījumiem to vienā no trim līdzīgiem gadījumiem apšauba, tad nepieciešamība panākt lietas taisnīgu noregulējumu prasa tieši “in dubio pro civis” (šaubas par labu cilvēkam) principa piemērošanu. Proti, VID ir jālemj par labu personai.

Šī stāsta varonim – personai- viss beidzās labi. Tiesa atcēla VID lēmumu. Tomēr nākamreiz, kad izsniegsiet/ saņemsiet bezprocenta aizdevumu, der atcerēties šo stāstu…kaut vai tāpēc, lai parūpētos par to, ka aizdevuma fakts ir fiksēts ar dokumentāriem pierādījumiem, un darījumam ir ekonomiskais pamatojums…., lai pēc tam nav jātiekās ar VID tiesā. 😊

Jūsu Alisa