VALDES LOCEKĻA ATBILDĪBA PAR UZŅĒMUMA NODOKĻA PARĀDIEM IR O.K.?

Visu šo laiku domāju, ka Latvija ir teju vienīgā Eiropas Savienības dalībvalsts, kura piedzen no valdes locekļiem uzņēmuma nokavētos nodokļa parādus (ja, protams, izpildās visi likumā paredzētie kritēriji). Taču nē! Izrādās līdzīgas normas ir arī Nīderlandē, un nesen tās tika “testētas” Eiropas Savienības tiesā.

Proti, Nīderlandē jebkurš valdes loceklis ir SOLIDĀRI ATBILDĪGS par viņa vadītā uzņēmuma nodokļu nomaksu. Ja izrādās, ka uzņēmums nevar samaksāt nodokļus, tam ir pienākums rakstiski paziņot par to nodokļu iekasētājam (jeb Nīderlandes VID) un pēc tā pieprasījuma nosūtīt un iesniegt papildu informāciju un dokumentus.

Ja uzņēmums IR izpildījis šo pienākumu, valdes loceklis ir atbildīgs tikai tad, ja ir pietiekami pierādīts, ka nodokļu parāda nesamaksāšana ir acīmredzamas nepareizas pārvaldības sekas, kurās viņš ir vainojams trīs gadu laikposmā pirms paziņošanas dienas.

Savukārt, ja uzņēmums NAV izpildījis minēto paziņošanas pienākumu vai nav to izpildījis atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai, valdes loceklis ir solidāri atbildīgs par uzņēmuma nodokļa parāda nomaksu ar nosacījumu, ka tiek prezumēts, ka viņš ir vainojams tajā, ka nav veikti maksājumi un ka trīs gadu laikposms sākās dienā, kad uzņēmums nebija izpildījis savus pienākumus. Šo prezumpciju var atspēkot tikai valdes loceklis, kurš pietiekami pierāda, ka viņš nav vainojams par to, ka uzņēmums nav izpildījis tam paredzēto pienākumu (paziņot par nespēju samaksāt nodokļus).

Šāds paziņojums noteiktajā laikā ir jāsniedz arī uzņēmuma maksātnespējas gadījumā. Ja tas netiek izpildīts, tad iestājas iepriekš aprakstītās sekas.

Patiesībā Latvijā ir līdzīga kārtība. Valdes loceklis ir atbildīgs par uzņēmuma nodokļa parādu, ja izpildās 5 kritēriji:

1) nodokļu parāds pārsniedz 50 minimālās algas (2024.gadā – 35 000 euro); un

2) uzņēmumam paziņots par piespiedu piedziņu; un

3) pēc nodokļu kontroles uzsākšanas (vai pēc lēmuma uzsākt auditu) sākas aktīvu “kustība” jeb tie tiek atsavināti; vai arī netiek pilnībā nomaksāti nokavētie nodokļi; un

4) ir sastādīts akts par piedziņas neiespējamību (t.i., uzņēmumam nav mantas, pret kuru var vērst piedziņu); un

5) uzņēmums nav izpildījis pienākumu iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu.

Valdei ir pienākums iesniegt uzņēmuma maksātnespējas pieteikumu, tostarp, ja uzņēmums ilgāk nekā divus mēnešus nav nokārtojis parādsaistības, kurām iestājies izpildes termiņš. Daži “zinātāji” gan mēdz iedot valdes locekļiem padomu, lai tie vienkārši “pazūd” no valdes, un tad Uzņēmumu reģistrs pats nolikvidēs uzņēmumu un viss! Problēma atrisināta! “Nav uzņēmuma – nav nodokļa parāda!” tā viņi domā. Taču realitātē, šāda “pazušana” nozīmē, ka valdes loceklis “iedzen sevi stūrī”, no kura vairs nav atpakaļceļa, un nodokļa parādus ir jāsmaksā no savas kabatas. Par to esmu rakstījusi jau iepriekš (meklē saiti komentāros).

Nesen Eiropas Savienības tiesa (EST) ir vērtējusi minētās tiesību normas, ar kurām ir paredzēta valdes locekļa solidārā atbildība par uzņēmuma nodokļa parādiem (tostarp PVN parādu). Tā kā Latvijas tiesību normas paredz līdzīgu kārtību kā Nīderlandē, tad spriedums šķiet īpaši interesants.

Tie valdes locekļi, no kuriem jau tika piedzīts uzņēmuma nodokļu parāds, noteikti ne reizi bija aizdomājušies par iespēju sūdzēties Eiropas Savienības tiesā. Ja esat viens no šādiem valdes locekļiem, tad ziniet, ka EST jau ir savs viedoklis par to. Ja Jūs, būdams valdes loceklis, regulāri pieļāvāt situāciju, ka nodokļi netika maksāti likumā noteiktajā laikā, tad EST viedoklis Jūs neiepriecinās.

Taču, piemēram, tiem valdes locekļiem, kuri bija aizgājuši no valdes pirms bija iestājies nodokļa samaksas pienākums (piemēram, aizgāja janvārī, PVN bija samaksā līdz februāra 23.datumam, ko uzņēmums nav izdarījis). Šādos apstākļos ir tikai likumsakarīgi, ka valdes loceklis nevar ietekmēt apstākļus, ka uzņēmums nenomaksās deklarēto nodokli. Secīgi, šādos apstākļos, valdes locekļa atbildība par uzņēmuma nodokļa parādiem (nesamaksāto PVN par janvāri) ir valdes locekļa atbildības noteikšana BEZ VAINAS, kas secīgi neatbilst samērīguma principam. Diemžēl praksē ne reti sastopos ar gadījumiem, kad VID piemēro tiesību normas formāli, ņemot vērā tikai periodu, kādā persona pildīja valdes locekļa pienākumus uzņēmumā, nevērtējot, vai viņš varēja ietekmēt to, ka uzņēmums nesamaksās deklarēto nodokli. Tādāji bijušais valdes loceklis ne tikai kļūst atbildīgs par uzņēmuma nodokļa parādiem, bet arī mēdz būt iekļauts riska personu sarakstā.

Pirmām kārtām girbētu atgādināt, ka Eiropas Savienības tiesa NAV apelācijas instance, kurā var pārsūdzēt Latvijas tiesu spriedumus. Tā ir tiesa, kuras kompetencē ir interpretēt Eiropas Savienības tiesību aktus.

Tā kā (Nīderlandes uzņēmuma) valdes loceklim uzlika par pienākumu samaksāt arī uzņēmuma PVN parādu, tad tiesa vērtēja šo jautājumu kontektā ar PVN direktīvu. Proti, PVN direktīva paredz dažādus pienākumus saistībā ar PVN samaksu, rēķinu izrakstīšanu, utt. Vienlaikus PVN direktīva nosaka, ka dalībvalstis VAR UZLIKT ARĪ CITUS PIENĀKUMUS, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu.

Solidāras atbildības mehānisma mērķis ir atvieglot to PVN summu iekasēšanu, kuras uzņēmums, kas ir PVN maksātājs, nav samaksājis tiesību normās noteiktajos termiņos. Šāds mehānisms ietilpst dalībvalstu RĪCĪBAS BRĪVĪBĀ.

Pat, ja valdes loceklis nav PVN maksātājs, no PVN direktīvas neizriet, ka dalībvalstu noteiktie pienākumi varētu attiekties vienīgi uz personām, kas ir PVN maksātājas. Gluži pretēji, dalībvalstīm noteiktais pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu pilnā apmērā, var prasīt, lai dalībvalsts par atbildīgām uzskata personas, kuras nav PVN maksātājas un kuras piedalās uzņēmuma (kas ir PVN maksātājs) lēmumu pieņemšanā, t.i., valdes locekļus.

Direktīva neparedz precīzus pienākumus, ko dalībvalstis var paredzēt. Tādējādi ar to tām tiek piešķirta PILNĪGA RĪCĪBAS BRĪVĪBA attiecībā uz līdzekļiem, kuru mērķis ir nodrošināt maksājamā PVN iekasēšanu pilnā apmērā. Tomēr dalībvalstīm šī kompetence jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un to vispārējos principus, tātad arī SAMĒRĪGUMA PRINCIPU. Proti, pat ja pasākumu mērķis ir pēc iespējas efektīvāk aizsargāt Valsts kases intereses, tomēr šie pasākumi NEVAR PĀRSNIEGT TO, KAS NEPIECIEŠAMS ŠĪ MĒRĶA SASNIEGŠANAI.

Tiesību akti, kas rada solidāras atbildības sistēmu NEATKARĪGI NO VAINAS, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai īstenotu Valsts kases tiesību aizsardzību. Ja atbildība par uzņēmuma nodokļa parādiem tiem noteikta valdes loceklim, kas no šīs atbildības nevar izvairīties, sniedzot pierādījumus par to, ka viņam nav pilnīgi nekādas saistības ar uzņēmuma rīcību, tad šāda kārtība jāuzskata par NEATBILSTOŠU SAMĒRĪGUMA PRINCIPAM.

Lēmums atzīt valdes locekli par solidāri atbildīgu par PVN parāda nomaksu, ir jāpamato ar faktiskām un/vai juridiskām attiecībām, kas pastāv starp abām iesaistītajām personām, ņemot vērā tiesiskās drošības un samērīguma principus. Apstākļi, ka valdes loceklis rīkojies labticīgi, ievērojot visu saprātīga komersanta rūpību, ir veikusi visus tai iespējamos atbilstošos pasākumus un tās dalība ļaunprātīgā izmantošanā vai krāpšanā ir izslēgta, ir apstākļi, kas JĀŅEM VĒRĀ, nosakot iespēju uzlikt šai personai pienākumu solidāri maksāt PVN parādu.

Šā bloga formāts neļauj izvērstāk padiskutēt par valdes locekļa atbildību par uzņēmuma nodokļa parādiem, tādēļ par to, iespējams, parunāsim citreiz.

Jūsu Alisa