VAI PLĀNO IEVIEST “BAGĀTĪBAS NODOKLI”?
Nesen Eiropas Komisija publicēja pētījumu par “bagātības nodokli” Eiropas Savienībā un citviet pasaulē. Pētījums tika veikts, ņemot vērā pieaugošās runas pēc nepieciešamības ieviest tādu kā vienotu “bagātības nodokli” visās valstīs. Lai arī šādas runas tiek motivētas ar nepieciešamību mazināt nevienlīdzību starp bagātajiem un nabagiem, patiesie iemesli ir krietni banālāki. COVID pandēmija un pēdējo gadu satricinājumi pasaulē pamatīgi iztukšoja valstu budžetus, kā dēļ visi aizdomājās par to, kur iegūt papildus budžeta ieņēmumus, tostarp lai finansētu “zaļo kursu”.
Mūsdienās “bagātības nodoklis” tiek piemērots tikai 9 valstīs, un tikai 1 no šīm valstīm ir Eiropas Savienībā – tā ir Spānija! Citas Eiropas Savienības dalībvalstis , piemēram, Vācija, Francija, Austrija – sen atteikušās no “bagātības nodokļa”, jo tas neizturēja pārbaudi konstitucionālajā tiesā. Turklāt tā administrēšana bija ļoti dārga, bet budžeta ieņēmumi mazi. Proti, “bagātības nodoklis” pierādīja sevi kā neefektīvu; un vairāk veicināja bagāto personu, un secīgi viņu ienākumu un investīciju pārcelšanu uz zemu nodokļu valstīm vai reģioniem; kā arī palielināja nodokļu izvairīšanās gadījumus.
To labi demonstrē Spānijas piemērs, kur “bagātības nodoklis” turklāt ir ieviests nevis centralizēti valsts līmenī, bet gan pašvaldību (reģionu) līmenī. Statistikas dati liecina, ka laikā, kad tika ieviests “bagātības nodoklis”, Madrides reģions bija vienīgais, kas šādu nodokli nepiemēroja. Sešus gadus pēc nodokļa ieviešanas turīgo iedzīvotāju skaits Madrides autonomajā kopienā pieauga par aptuveni 7,5%, savukārt citos reģionos turīgo iedzīvotāju skaits samazinājās par 1,7%. Tika aprēķināts, ka nodokļa likmes pieaugums par 1 procentpunktu (kas bija vidējā nodokļa likmes atšķirība starp Madrides reģionu un citiem reģioniem) rada par 7,96% lielāku attiecīgajā reģionā dzīvojošo turīgo nodokļu maksātāju skaitu.
Madrides piemēram sekoja citi reģioni, tādēļ valsts ieviesta kaut ko līdzīgu “bagātības nodoklim” jeb pagaidu “solidaritātes nodokli”, kas kopš 2023.gada kļuva pastāvīgs. To piemēro “bagātībai”, kuras vērtība pārsniedz 3 miljonus euro (salīdzinājumam – “bagātības nodokli” reģioni piemēro “bagātībai”, kas pārsniedz 700 tūkst. euro). “Bagātības nodokļa” un “solidaritātes nodokļa” apliekamajā bāzē ietilpst nekustamie īpašumi, bankas kontu atlikumi, obligācijas, kotētas un nekotētas akcijas, ieguldījumu fondi, dzīvības apdrošināšana, transportlīdzekļi un citi aktīvi pēc stāvokļa uz katra gada 31.decembri (ar vērtību, kas atbilst tirgus vērtībai).
Interesanti, ka Spānijā ir ieviests pat “turīgo personu” saraksts, un Spānijas nodokļu administrācija rūpējas par to, lai šīs personas tiktu regulāri auditētas. Taču ne mazāk interesanti, ka pirmos 3 gadus nodokļu maksāšanas disciplīna starp šīm turīgajām personām ir ļoti augsta, taču ar 4.-to gadu situācija krasi mainās… un ieslēdzas vai nu nodokļu plānošana, vai izvairīšanās no nodokļiem, vai šīs personas vienkārši maina savu nodokļu rezidenci un lokāciju. Proti, gribētāju maksāt valstij lauvas tiesu (t.i., līdz 60%) no saviem ienākumiem – nav daudz.
PAR KO LIECINA ŠĀDI PĒTĪJUMI?
Minētais Eiropas Komisijas pētījums, kura ietvaros tiek analizētas iepriekš pieļautās kļūdas un uz to bāzes sniegtas rekomendācijas, kā likt turīgajiem maksāt nodokļos vairāk, ir publicēts laikā, kad valstu izmaksas militāriem mērķiem dramatiski pieaug, un gaisā arvien biežāk virmo sarunas par iespēju finansēt “zaļo kursu” no šāda “bagātības nodokļa” ieņēmumiem. Dzīvi nepadara vieglāku arī ekonomikas satricinājumi, kurus rada “oranžais Fanta” (jeb kā viņu mēdz saukt masu mēdiji).
Tas gan nebūt nenozīmē, ka tūlīt un uzreiz ieviesīs ko tādu. Visticamāk tas nenotiks vēl ilgi, bet pētījums liecina, ka par to domā un apzina šāda nodokļa lietderību (līdzīgi kā vairākus gadus atpakaļ sāka domāt par globālo minimālo nodokli, un kuru šobrīd piemēro lielu uzņēmumu grupām, kuru gada ieņēmumi pārsniedz 750 miljonus euro). Arī šobrīd izskan piedāvājumi ieviest tādu kā globālo minimālo “bagātības nodokli”, bet šoreiz no turīgām fiziskām personām.
Eiropas Savienībā ir tikai 537 miljardieri, no kuriem Igaunijā – 2, bet Latvijā un Lietuvā – nav neviena (nav arī tādu, kuru bagātība pārsniedz 100 miljonu euro). Tādēļ Latvijas iedzīvotāji var elpot mierīgi un neuzbudināties no domas, ka tulīt kādam turīgākam latvietim liks maksāt vairāk nodokļos.
Lai gan… reiz krīzes laikos tika piedāvāts piemērot lielākus nodokļus “bagātniekiem” ar ienākumiem virs 300 lati… (ja pareizi atceros tos laikus). Kurš to atcerās?
Jebkurā gadījumā pieaugošie militārie tēriņi, zaļais kurss un pamatīgi iztukšotie valstu budžeti ir apstākļi, kas uzkrītoši liek meklēt iespējas šos budžetus papildināt.
KO VARAM MĀCĪTIES?
Latvijā nav ieviests “bagātības nodoklis” (pagaidām…). Vienlaikus, Eiropas Komisijas pētījums uzskatāmi pierāda jau sen zināmu patiesību – ne vienmēr nodokļa palielināšana nozīmē arī budžeta ieņēmumu palielināšanu; tam var būt arī pretējs efekts. Spānijas piemērs parāda, ka “bagātības nodokļa” palielināšana pat par 1 procentpunktu, izraisīja apmēram 8% turīgo personu migrāciju (un secīgi, investīciju un citu nodokļu ieņēmumu samazināšanos).
Tomēr mums nav obligāti jāiet pēc piemēriem uz Spāniju. Arī pašmājās tādu pietiek. Lai arī pašlaik vēl nav pieejams likumprojekts vai kāds publiskots oficiāls ziņojums, tomēr Saeimas deputāti publiski runā par to, ka kapitāla pieauguma nodokļa paaugstināšana no 20% uz 25,5% radīja budžetā nevis ienākumu palielināšanu, bet gan pamatīgu samazināšanu daudzu miljonu euro apmērā, kā dēļ šobrīd tiek domāts par nodarītā kaitējuma reversēšanu.
Taču par kapitāla pieauguma nodokļiem jau parunāsim nākamo reizi…
Jūsu Alisa
Mūsdienās “bagātības nodoklis” tiek piemērots tikai 9 valstīs, un tikai 1 no šīm valstīm ir Eiropas Savienībā – tā ir Spānija! Citas Eiropas Savienības dalībvalstis , piemēram, Vācija, Francija, Austrija – sen atteikušās no “bagātības nodokļa”, jo tas neizturēja pārbaudi konstitucionālajā tiesā. Turklāt tā administrēšana bija ļoti dārga, bet budžeta ieņēmumi mazi. Proti, “bagātības nodoklis” pierādīja sevi kā neefektīvu; un vairāk veicināja bagāto personu, un secīgi viņu ienākumu un investīciju pārcelšanu uz zemu nodokļu valstīm vai reģioniem; kā arī palielināja nodokļu izvairīšanās gadījumus.
To labi demonstrē Spānijas piemērs, kur “bagātības nodoklis” turklāt ir ieviests nevis centralizēti valsts līmenī, bet gan pašvaldību (reģionu) līmenī. Statistikas dati liecina, ka laikā, kad tika ieviests “bagātības nodoklis”, Madrides reģions bija vienīgais, kas šādu nodokli nepiemēroja. Sešus gadus pēc nodokļa ieviešanas turīgo iedzīvotāju skaits Madrides autonomajā kopienā pieauga par aptuveni 7,5%, savukārt citos reģionos turīgo iedzīvotāju skaits samazinājās par 1,7%. Tika aprēķināts, ka nodokļa likmes pieaugums par 1 procentpunktu (kas bija vidējā nodokļa likmes atšķirība starp Madrides reģionu un citiem reģioniem) rada par 7,96% lielāku attiecīgajā reģionā dzīvojošo turīgo nodokļu maksātāju skaitu.
Madrides piemēram sekoja citi reģioni, tādēļ valsts ieviesta kaut ko līdzīgu “bagātības nodoklim” jeb pagaidu “solidaritātes nodokli”, kas kopš 2023.gada kļuva pastāvīgs. To piemēro “bagātībai”, kuras vērtība pārsniedz 3 miljonus euro (salīdzinājumam – “bagātības nodokli” reģioni piemēro “bagātībai”, kas pārsniedz 700 tūkst. euro). “Bagātības nodokļa” un “solidaritātes nodokļa” apliekamajā bāzē ietilpst nekustamie īpašumi, bankas kontu atlikumi, obligācijas, kotētas un nekotētas akcijas, ieguldījumu fondi, dzīvības apdrošināšana, transportlīdzekļi un citi aktīvi pēc stāvokļa uz katra gada 31.decembri (ar vērtību, kas atbilst tirgus vērtībai).
Interesanti, ka Spānijā ir ieviests pat “turīgo personu” saraksts, un Spānijas nodokļu administrācija rūpējas par to, lai šīs personas tiktu regulāri auditētas. Taču ne mazāk interesanti, ka pirmos 3 gadus nodokļu maksāšanas disciplīna starp šīm turīgajām personām ir ļoti augsta, taču ar 4.-to gadu situācija krasi mainās… un ieslēdzas vai nu nodokļu plānošana, vai izvairīšanās no nodokļiem, vai šīs personas vienkārši maina savu nodokļu rezidenci un lokāciju. Proti, gribētāju maksāt valstij lauvas tiesu (t.i., līdz 60%) no saviem ienākumiem – nav daudz.
PAR KO LIECINA ŠĀDI PĒTĪJUMI?
Minētais Eiropas Komisijas pētījums, kura ietvaros tiek analizētas iepriekš pieļautās kļūdas un uz to bāzes sniegtas rekomendācijas, kā likt turīgajiem maksāt nodokļos vairāk, ir publicēts laikā, kad valstu izmaksas militāriem mērķiem dramatiski pieaug, un gaisā arvien biežāk virmo sarunas par iespēju finansēt “zaļo kursu” no šāda “bagātības nodokļa” ieņēmumiem. Dzīvi nepadara vieglāku arī ekonomikas satricinājumi, kurus rada “oranžais Fanta” (jeb kā viņu mēdz saukt masu mēdiji).
Tas gan nebūt nenozīmē, ka tūlīt un uzreiz ieviesīs ko tādu. Visticamāk tas nenotiks vēl ilgi, bet pētījums liecina, ka par to domā un apzina šāda nodokļa lietderību (līdzīgi kā vairākus gadus atpakaļ sāka domāt par globālo minimālo nodokli, un kuru šobrīd piemēro lielu uzņēmumu grupām, kuru gada ieņēmumi pārsniedz 750 miljonus euro). Arī šobrīd izskan piedāvājumi ieviest tādu kā globālo minimālo “bagātības nodokli”, bet šoreiz no turīgām fiziskām personām.
Eiropas Savienībā ir tikai 537 miljardieri, no kuriem Igaunijā – 2, bet Latvijā un Lietuvā – nav neviena (nav arī tādu, kuru bagātība pārsniedz 100 miljonu euro). Tādēļ Latvijas iedzīvotāji var elpot mierīgi un neuzbudināties no domas, ka tulīt kādam turīgākam latvietim liks maksāt vairāk nodokļos.
Lai gan… reiz krīzes laikos tika piedāvāts piemērot lielākus nodokļus “bagātniekiem” ar ienākumiem virs 300 lati… (ja pareizi atceros tos laikus).
Kurš to atcerās?Jebkurā gadījumā pieaugošie militārie tēriņi, zaļais kurss un pamatīgi iztukšotie valstu budžeti ir apstākļi, kas uzkrītoši liek meklēt iespējas šos budžetus papildināt.
KO VARAM MĀCĪTIES?
Latvijā nav ieviests “bagātības nodoklis” (pagaidām…). Vienlaikus, Eiropas Komisijas pētījums uzskatāmi pierāda jau sen zināmu patiesību – ne vienmēr nodokļa palielināšana nozīmē arī budžeta ieņēmumu palielināšanu; tam var būt arī pretējs efekts. Spānijas piemērs parāda, ka “bagātības nodokļa” palielināšana pat par 1 procentpunktu, izraisīja apmēram 8% turīgo personu migrāciju (un secīgi, investīciju un citu nodokļu ieņēmumu samazināšanos).
Tomēr mums nav obligāti jāiet pēc piemēriem uz Spāniju. Arī pašmājās tādu pietiek. Lai arī pašlaik vēl nav pieejams likumprojekts vai kāds publiskots oficiāls ziņojums, tomēr Saeimas deputāti publiski runā par to, ka kapitāla pieauguma nodokļa paaugstināšana no 20% uz 25,5% radīja budžetā nevis ienākumu palielināšanu, bet gan pamatīgu samazināšanu daudzu miljonu euro apmērā, kā dēļ šobrīd tiek domāts par nodarītā kaitējuma reversēšanu.
Taču par kapitāla pieauguma nodokļiem jau parunāsim nākamo reizi…
Jūsu Alisa
Vai bija noderīgi? Dalies ar šo rakstu!
PAR AUTORI
Alisa Leškoviča
Alisa Leškoviča ir zvērināta advokāte, kas specializējas muitas, nodokļu, noziedzīgi iegūto līdzekļu novēršanas (AML) un sankciju ievērošanas jautājumos, pārstāvot klientus kā iestādēs, tā arī tiesās, kā arī īsteno klientu aizstāvību un pārstāvību krimināllietās saistībā ar ekonomiskajiem noziegumiem.