VAI IKDIENAS TRENIŅU ORGANIZĒŠANA PAR MAKSU IR UZSKATĀMA PAR SABIEDRISKĀ LABUMA ORGANIZĀCIJAS DARBĪBU?

Grozījumi, ar kuriem biedrības vēlējās pataisīt par uzņēmuma nodokļa maksātājām, ļaujot tām brīvi nodarboties ar saimniecisko darbību, pašlaik kaut kur “iestrēga” iestāžu un ministriju kuluāros, un pašlaik nav ziņu par šā likumprojekta virzību. Tikmēr VID turpina uzraudzīt biedrību darbību, jo īpašu uzmanību pievēršot tām biedrībām, kurām ir piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas (SLO) statuss.

Atgādināšu, ka tikai ziedojot SLO, ziedotājs (kā fiziska, tā arī juridiska persona) var izvēlēties piemērot likumā noteiktās nodokļa atlaides. Ziedojot biedrībai bez SLO statusa, nodokļu atlaides nepienākas. Tādēļ, biedrības tomēr cenšas iegūt SLO statusu, motivējot biedrus un pārējos ziedot.

Taču nesen Augstākās tiesas Senāts risināja jautājumu par to, vai SLO statuss būtu saglabājams biedrībai, kura regulāri organizē karatē treniņus, par to saņemot atlīdzību, kuru šī biedrība norāda kā biedru naudu (kaut arī faktiski tā ir maksa par treniņu). Turklāt šī atlīdzība ir biedrības pamatavots, bet kuru biedrība nav deklarējusi savos ieņēmumos no šīs darbības un nav maksājusi arī PVN. Saņemtie ienākumi pārsvarā izlietoti treniņu procesa nodrošināšanai, kā arī dažādu sporta pasākumu organizēšanai.

Tā kā biedrības biedri ir sportisti un sportistu vecāki, VID atņēma šādai biedrībai SLO statusu, uzskatot, ka biedrība pārkāpj nosacījumu, ka par sabiedriskā labuma darbību nav uzskatāma darbība, kas vērsta uz biedrības biedru vajadzību apmierināšanu. Atbilstoši SLO likumam, lai darbību uzskatītu par sabiedriskā labuma darbību, tad tai ir jābūt vērstai, lai aizstāvētu sociāli mazaizsargāto personu grupu un trūcīgo personu un ģimeņu tiesības un intereses.

Izcēlās strīds par to, kas tad ir “biedrs” un vai tiešām SLO statuss būtu piešķirams tikai tām biedrībām, kuras darbība ir vērsta tikai uz TRŪCĪGO personu tiesību un interešu aizstāvību.

Biedrība uzskatīja, ka par “biedru” ir jāuzskata tikai tos, kuri nodrošina pašas biedrības darbību, bet pārējos – (jeb citi biedrus) ir jāuzskata par biedrības atbalstītājiem. Tādā veidā, biedrība mēģināja pamatot, ka sportisti un viņu vecāki (kas apmeklē treniņus) patiesībā nav biedri, bet gan tikai atbalstītāji, un secīgi karatē treniņu organizēšana nav vērsta uz biedru vajadzību apmierināšanu.

Tomēr Augstākās tiesas Senāts šādai sašaurinātai vārda “biedrs” interpretācijai nepiekrita, secinot, ka no SLO likuma neizriet likumdevēja nolūks neiekļaut visus biedrus. Tieši pretēji, likumdevēja nolūks bija aptvert vēl plašāku personu loku – ne tikai biedrus, bet arī dibinātājus un ar biedriem vai dibinātājiem saistītās personas.

Senāts arī norādīja, ka SLO likumā norādītās sabiedriskā labuma organizācijas pazīmes, – sociāli mazaizsargātu personu grupas, trūcīgas personas, ģimenes interešu aizsardzība– ir alternatīvas. Tas nozīmē, ka sociāli mazaizsargātai personu grupai, uz kuras tiesību un interešu aizstāvību ir vērsta biedrības darbība, OBLIGĀTI NAV JĀBŪT TRŪCĪGAI, lai biedrība varētu tikt uzskatīta par sabiedriskā labuma organizāciju. No tiesību normām izriet, ka arī bērni un jaunieši ir sociāli mazaizsargātu personu grupas.

Tomēr, lai izņēmumu piemērotu (un darbību uzskatītu par sabiedriskā labuma organizācijas darbību), jāizpildās arī citai pazīmei – biedrībai jābūt dibinātai un jādarbojas, lai aizstāvētu šīs sociāli mazaizsargātu personu grupas tiesības un intereses.

Tāda ikdienišķa saimnieciskā darbība kā TRENIŅU ORGANIZĒŠANA PAR MAKSU NAV UZSKATĀMA PAR SOCIĀLI MAZAIZSARGĀTAS PERSONU GRUPAS TIESĪBU UN INTEREŠU AIZSTĀVĒŠANU. Sabiedriskā labuma organizācijas darbībai jāsniedz nozīmīgs labums sabiedrībai. Nozīmīgs labums saistāms ar pašaizliedzīgu gādību par citiem un nesavtību, kas pārsniedz ikdienišķas saimnieciskas darbības robežas.

Diemžēl šāda situācija nav unikāla, un daudzas biedrības ar SLO statusu pēc būtības organizē ikdienas bērnu pulciņus un treniņus par maksu, saucot šo samaksu par biedru naudām vai ziedojumiem. Ja arī Jūs esat starp šādām biedrībām, tad ieteicams izvērtēt Jūsu darbību, vai tā atbilst sabiedriskā labuma organizācijas darbībai, kā arī izvērtēt, vai nav iestājies pienākums maksāt PVN, par ko rakstīju jau iepriekš (meklē saiti komentāros).

Jūsu Alisa