UZVARĒJA? VAI TOMĒR VID TIKA IEDOTA OTRĀ IESPĒJA ATTEIKT PVN PĀRMAKSAS ATMAKSU?
Pāris mēnešus atpakaļ esmu stāstījusi par kādu Austrijas uzņēmumu, kuram VID atteica atmaksāt PVN pārmaksu par Latvijā iegādātām precēm un pakalpojumiem, piegādājot Latvijas uzņēmumam izejvielu apstrādes automatizācijas sistēmu.
Atbilstoši līgumam AUCo bija pienākums nodrošināt pilnu risinājumu “līdz atslēgai”, tostarp projektēšanu, projekta vadību, skapju un kabeļu piegādi, testēšanu, iepakošanu, transportēšanu, iekraušanu, izkraušanu, montāžu un uzstādīšanu, izglītošanu un apmācību, programmēšanu, kā arī nodošanu ekspluatācijā.
Projekta īstenošanai bija nepieciešams veikt elektroinstalācijas darbus. Pašam AUCo Latvijā nebija cilvēkresursu, tādēļ elektroinstalācijas darbu veikšanai tas piesaistīja APAKŠUZŅĒMĒJU- Latvijas uzņēmumu.
Tā kā elektroinstalācijas darbi ieilga, tad VID uzskatīja, ka tam Latvijā izveidojās PASTĀVĪGĀ PĀRSTĀVNIECĪBA, kuru AUCo bija pienākums reģistrēt. Skaidrības labad ir vērts minēt, ka “PASTĀVĪGĀ PĀRSTĀVNIECĪBA” ir termins, ko lieto saistībā ar tiešo nodokļu (jeb UIN un IIN) piemērošanu, un tās izveides kritērijus noteic starp valstīm noslegtās konvencijas.
PROBLĒMAS SAKNE
Problēmu radīja PVN likuma norma, kas nosaka, ka citas dalībvalsts reģistrētam nodokļa maksātājam atmaksā PVN par Latvijā iegādātām precēm un pakalpojumiem un preču importu, tikai tad, ja šis nodokļa maksātājs “nav veicis saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem reģistrējamu saimniecisko darbību iekšzemē”.
Ja sekot VID loģikai tad tā ir vienkārša – tā kā AUCo būvniecības darbi ieilga, tad atbilstoši ar Latviju noslēgtajai konvencijai izveidojās PASTĀVĪGĀ PĀRSTĀVNIECĪBA, kuru AUCo bija jāreģistrē, jo to paredz tiesību akti. Ja jau AUCo ir izveidojusies pastāvīgā pārstāvniecība, tad AUCo ir izveidojusies arī “PASTĀVĪGĀ IESTĀDE” (kas ir būtisks jau PVN pareizai piemērošanai).
Proti, vienā katlā tika salikts gan “pastāvīgā pārstāvniecība” (UIN vajadzībām), gan “”pastāvīgā iestāde” (PVN vajadzībām).
Apgabaltiesa norādīja, ka nevajadzētu “miksēt” šos divus patstāvīgus jēdzienus un atcēla VID lēmumu, uzliekot par pienākumu IZDOT JAUNU lēmumu, kurā tiktu jau izvērtēts, vai AUCo ir izveidojusies “PASTĀVĪGĀ IESTĀDE” (PVN piemērošanas vajadzībām).
Protams, bļaustīšanās par to, ka VID ir zaudējis tiesā ļoti uzbudina (pati ar to grēkoju diezgan bieži)
, tomēr izskatāmā lietā nav viss tik viennozīmīgi un strīds vēl nav noslēdzies. Kas traucē VID izdot jaunu lēmumu atteikt atmaksāt PVN pārmaksu, bet tikai to “pareizāk” pamatot? Ah?
PASTĀVĪGĀ PĀRSTĀVNIECĪBA v. PASTĀVĪGĀ IESTĀDE
Tiesai ir pilnīga taisnība, ka “PASTĀVĪGĀS PĀRSTĀVNIECĪBAS” jēdziens (UIN vajadzībām) nav tas pats kas “PASTĀVĪGĀS IESTĀDES” jēdziens (PVN vajadzībām). Pastāvīgās pārstāvniecības jēdziens (UIN vajadzībām) ir plašāks, salīdzinot ar “pastāvīgās iestādes” jēdzienu (PVN vajadzībām), kuru raksturo divi kumulatatīvi kritēriji – tehniskie un cilvēkresursi.
Piemēram, atkarīgais aģents var veidot uzņēmuma pastāvīgo pārstāvniecību (UIN vajadzībām), taču, ja tam nebūs nepieciešamo tehnisko resursu, tad tas var arī neveidot “pastāvīgo iestādi” (PVN vajadzībām).
Izskatāmajā gadījumā VID jau mēģināja pamatot, ka AUCo bija gan tehniskie gan cilvēkresursi (lai arī tie bija ārpakalpojuma sniedzējam piederošie resursi). Šo argumentu VID mēģināja turklāt pamatot ar Eiropas Savienības tiesas praksi, kurā tiesa lēma, ka cilvēkresursiem nav obligāti “jāpieder” nodokļa maksātājam. Tie var būt arī apakšuzņēmuma “piederoši” cilvēkresursi. Šeit gan jāpiebilst, ka minētā tiesu prakse nevar būt piemērota automātiski uz visiem gadījumiem (jo pie šī secinājuma tiesa nonāca, ņemot vērā konkrētas lietas apstākļus, turklāt, specifiskus apstākļus).
Tādēļ nav izslēgts, ka VID jaunais lēmums tikai tiks “piespodrināts” ar līdzīgu secinājumu – atteikt PVN pārmaksu, jo AUCo bija šeit Latvijā “pastāvīgā iestāde” (PVN vajadzībām). Un strīds atsāksies no jauna..
INTERESANTI PAVĒROT..
Man gan vairāk interesē, vai strīda puses (ieskaitot pašu VID) apstrīdēs šo Apgabaltiesas spriedumu. Atgādināšu, ka Apgabaltiesa atcēla VID lēmumu, uzdodot VID IZDOT JAUNU lēmumu, atkārtoti izvērtējot AUCo tiesības uz PVN pārmaksu, kas nozīmē, ka VID var atkārtoti izdot arī negatīvu lēmumu, atsakot PVN pārmaksu. Tikai pamatojums būs cits..labāks. Tādēļ minētais iznākums ir VID labvēlīgs.
Arī AUCo ir šeit jānostrādā stratēģiski pareizi, jo no pirmā acu skatiena labvēlīgs tiesas spriedums vēl nenozīmē strīda beigas un uzvaru. Atsevišķi momenti ir vērti, lai par tiem “pavingrinātos” Augstākajā tiesā.
Tādēļ skrienam pēc popkorna un ieņemam labākās vietas. Šim stāstam vēl būs turpinājums, un cerams tas beigsies laimīgi.
Jūsu Alisa
Atbilstoši līgumam AUCo bija pienākums nodrošināt pilnu risinājumu “līdz atslēgai”, tostarp projektēšanu, projekta vadību, skapju un kabeļu piegādi, testēšanu, iepakošanu, transportēšanu, iekraušanu, izkraušanu, montāžu un uzstādīšanu, izglītošanu un apmācību, programmēšanu, kā arī nodošanu ekspluatācijā.
Projekta īstenošanai bija nepieciešams veikt elektroinstalācijas darbus. Pašam AUCo Latvijā nebija cilvēkresursu, tādēļ elektroinstalācijas darbu veikšanai tas piesaistīja APAKŠUZŅĒMĒJU- Latvijas uzņēmumu.
Tā kā elektroinstalācijas darbi ieilga, tad VID uzskatīja, ka tam Latvijā izveidojās PASTĀVĪGĀ PĀRSTĀVNIECĪBA, kuru AUCo bija pienākums reģistrēt. Skaidrības labad ir vērts minēt, ka “PASTĀVĪGĀ PĀRSTĀVNIECĪBA” ir termins, ko lieto saistībā ar tiešo nodokļu (jeb UIN un IIN) piemērošanu, un tās izveides kritērijus noteic starp valstīm noslegtās konvencijas.
PROBLĒMAS SAKNE
Problēmu radīja PVN likuma norma, kas nosaka, ka citas dalībvalsts reģistrētam nodokļa maksātājam atmaksā PVN par Latvijā iegādātām precēm un pakalpojumiem un preču importu, tikai tad, ja šis nodokļa maksātājs “nav veicis saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem reģistrējamu saimniecisko darbību iekšzemē”.
Ja sekot VID loģikai tad tā ir vienkārša – tā kā AUCo būvniecības darbi ieilga, tad atbilstoši ar Latviju noslēgtajai konvencijai izveidojās PASTĀVĪGĀ PĀRSTĀVNIECĪBA, kuru AUCo bija jāreģistrē, jo to paredz tiesību akti. Ja jau AUCo ir izveidojusies pastāvīgā pārstāvniecība, tad AUCo ir izveidojusies arī “PASTĀVĪGĀ IESTĀDE” (kas ir būtisks jau PVN pareizai piemērošanai).
Proti, vienā katlā tika salikts gan “pastāvīgā pārstāvniecība” (UIN vajadzībām), gan “”pastāvīgā iestāde” (PVN vajadzībām).
Apgabaltiesa norādīja, ka nevajadzētu “miksēt” šos divus patstāvīgus jēdzienus un atcēla VID lēmumu, uzliekot par pienākumu IZDOT JAUNU lēmumu, kurā tiktu jau izvērtēts, vai AUCo ir izveidojusies “PASTĀVĪGĀ IESTĀDE” (PVN piemērošanas vajadzībām).
Protams, bļaustīšanās par to, ka VID ir zaudējis tiesā ļoti uzbudina (pati ar to grēkoju diezgan bieži)
, tomēr izskatāmā lietā nav viss tik viennozīmīgi un strīds vēl nav noslēdzies. Kas traucē VID izdot jaunu lēmumu atteikt atmaksāt PVN pārmaksu, bet tikai to “pareizāk” pamatot? Ah?PASTĀVĪGĀ PĀRSTĀVNIECĪBA v. PASTĀVĪGĀ IESTĀDE
Tiesai ir pilnīga taisnība, ka “PASTĀVĪGĀS PĀRSTĀVNIECĪBAS” jēdziens (UIN vajadzībām) nav tas pats kas “PASTĀVĪGĀS IESTĀDES” jēdziens (PVN vajadzībām). Pastāvīgās pārstāvniecības jēdziens (UIN vajadzībām) ir plašāks, salīdzinot ar “pastāvīgās iestādes” jēdzienu (PVN vajadzībām), kuru raksturo divi kumulatatīvi kritēriji – tehniskie un cilvēkresursi.
Piemēram, atkarīgais aģents var veidot uzņēmuma pastāvīgo pārstāvniecību (UIN vajadzībām), taču, ja tam nebūs nepieciešamo tehnisko resursu, tad tas var arī neveidot “pastāvīgo iestādi” (PVN vajadzībām).
Izskatāmajā gadījumā VID jau mēģināja pamatot, ka AUCo bija gan tehniskie gan cilvēkresursi (lai arī tie bija ārpakalpojuma sniedzējam piederošie resursi). Šo argumentu VID mēģināja turklāt pamatot ar Eiropas Savienības tiesas praksi, kurā tiesa lēma, ka cilvēkresursiem nav obligāti “jāpieder” nodokļa maksātājam. Tie var būt arī apakšuzņēmuma “piederoši” cilvēkresursi. Šeit gan jāpiebilst, ka minētā tiesu prakse nevar būt piemērota automātiski uz visiem gadījumiem (jo pie šī secinājuma tiesa nonāca, ņemot vērā konkrētas lietas apstākļus, turklāt, specifiskus apstākļus).
Tādēļ nav izslēgts, ka VID jaunais lēmums tikai tiks “piespodrināts” ar līdzīgu secinājumu – atteikt PVN pārmaksu, jo AUCo bija šeit Latvijā “pastāvīgā iestāde” (PVN vajadzībām). Un strīds atsāksies no jauna..
INTERESANTI PAVĒROT..
Man gan vairāk interesē, vai strīda puses (ieskaitot pašu VID) apstrīdēs šo Apgabaltiesas spriedumu.
Atgādināšu, ka Apgabaltiesa atcēla VID lēmumu, uzdodot VID IZDOT JAUNU lēmumu, atkārtoti izvērtējot AUCo tiesības uz PVN pārmaksu, kas nozīmē, ka VID var atkārtoti izdot arī negatīvu lēmumu, atsakot PVN pārmaksu. Tikai pamatojums būs cits..labāks. Tādēļ minētais iznākums ir VID labvēlīgs.Arī AUCo ir šeit jānostrādā stratēģiski pareizi,
jo no pirmā acu skatiena labvēlīgs tiesas spriedums vēl nenozīmē strīda beigas un uzvaru. Atsevišķi momenti ir vērti, lai par tiem “pavingrinātos” Augstākajā tiesā.Tādēļ skrienam pēc popkorna un ieņemam labākās vietas.
Šim stāstam vēl būs turpinājums, un cerams tas beigsies laimīgi.Jūsu Alisa
Vai bija noderīgi? Dalies ar šo rakstu!
PAR AUTORI
Alisa Leškoviča
Alisa Leškoviča ir zvērināta advokāte, kas specializējas muitas, nodokļu, noziedzīgi iegūto līdzekļu novēršanas (AML) un sankciju ievērošanas jautājumos, pārstāvot klientus kā iestādēs, tā arī tiesās, kā arī īsteno klientu aizstāvību un pārstāvību krimināllietās saistībā ar ekonomiskajiem noziegumiem.