NE VIENMĒR IR JĀLŪDZ VID PĀRSKATĪT SAVU (SPĒKĀ STĀJUŠOS) LĒMUMU

Jebkādiem darījumiem starp saistītām personām ir jābūt veiktiem atbilstoši tirgus cenai (vērtībai). Pretējā gadījumā var iekulties nepatikšanās un “izbaudīt” papildus uzrēķināto uzņēmuma ienākuma nodokli, nokavējuma naudu un (ja VID veic pārbaudi audita ietvaros) arī soda naudu.

Tā atgadījās kādam Latvijas uzņēmumam , kas veica franšīzes maksājumus saistītajam uzņēmumam Lietuvā par cenu, kas VID ieskatā, neatbilst tirgus cenai (tas ir, tā bija pārāk augsta).

Vēl pirms audita noslēguma Latvijas uzņēmums vērsās VID ar iesniegumu uzsākt savstarpējās vienošanās procedūru starp Latviju un Lietuvu par darījumu vērtības noteikšanu atbilstoši tā saucamai “Arbitrāžas konvencijai”.

Arbitrāžas konvenciju piemēro, ja nodokļu uzlikšanas vajadzībām peļņa, kas ir iekļauta kāda līgumslēdzējas valsts uzņēmuma peļņā, ir arī iekļauta (vai var tikt iekļauta) citas līgumslēdzējas valsts uzņēmuma peļņā, pamatojoties uz to, ka nav ievērots darījuma tirgus cenas princips (arm’s length principle) starp saistītiem uzņēmumiem.

Proti, Arbitrāžas konvencijas mērķis ir panākt darījuma cenas atbilstību tiesību normām jeb darījuma tirgus cenas principam, pārskatot vienas līgumslēdzējas valsts koriģēto peļņu un pārliecināties, vai ir sasniegts konvencijas mērķis novērst nodokļa dubultu uzlikšanu.

Latvija ir ratificējusi Arbitrāžas konvenciju, un apņēmās pildīt konvencijā noteiktās saistības. Tādēļ, saņemot Latvijas uzņēmuma iesniegumu par savstarpējās vienošanās procedūras uzsākšanu starp Latviju un Lietuvu, piekrita uzsākt procesu. Vienlaicīgi, VID nepiekrita apturēt tajā laikā notiekošo auditu. Tādējādi, vēl pirms bija noslēgusies vienošanās procedūra starp Latviju un Lietuvu, kuras ietvaros Latvija un Lietuva vienotos par tiesību normām atbilstošāko tirgus cenu, Latvijas VID pieņēma audita lēmumu, ar kuru noteica Latvijas uzņēmumam papildus budžetā samaksāt UIN, nokavējuma naudu un soda naudu. Latvijas uzņēmums neapstrīdēja šo lēmumu un tas stājās spēkā.

Jau vēlāk Latvijas un Lietuvas VIDi nonāca pie kopīga viedokļa par atbilstošo darījumu tirgus cenu (vērtību), kas bija jūtami mazāka, nekā VID aprēķinātā cena audita ietvaros. Rezultātā, VID samazināja auditā aprēķināto UIN, taču neuzskatīja par vajadzīgu samazināt audita laikā uzrēķināto nokavējuma naudu un soda naudu, jo uzskatīja, ka audita lēmums taču pats par sevi nebija apstrīdēts un tas stājās spēkā.

Izcēlās strīds, jo nokavējuma nauda un soda nauda ir nesaraujami saistītas ar aprēķināto papildus maksājamo nodokli. Ja nodoklis nav jāmaksā, tad arī nav pamata maksāt nokavējuma naudu un soda naudu. Attiecīgi, samazinot maksājamo UIN, VID proporcionāli bija jāsamazina arī aprēķinātās nokavējuma nauda un soda nauda.

Taču VID palika pie sava – ja neapstrīdēji audita lēmumu, tad pats vainīgs. Tas, ka vienošanās procedūras rezultātā starp Latviju un Lietuvu tika samazināts (ar audita lēmumu noteiktais) UIN, neko nemaina. Vienošanās starp Latviju un Lietuvu, kuras rezultātā tika samazināts maksājamais UIN, nepadarīja audita lēmumu par prettiesisku un neatcēla to.

Augstākās tiesas Senāts nepiekrita VID pozīcijai. Senāts nosprieda, ka Latvijas uzņēmumam nebija jāvēršas VID ar atsevišķu lūgumu atjaunot administratīvo procesu un no jauna lemt par audita lēmuma atcelšanu vai pārskatīšanu. Brīdī, kad VID lēma par (ar audita lēmumu) aprēķinātā UIN samazināšanu sakarā ar starp Latviju un Lietuvu panākto vienošanos par atbilstošu tirgus cenu, audita lēmums attiecīgajā daļā faktiski tika atzīts par prettiesisku.

Taču šajā stāstā faktiskie apstākļi pat nav tik svarīgi! Ir svarīgi tikai tas, ka, lai atceltu spēkā stājušos VID lēmumu ne vienmēr ir jālūdzās VID un jānorāda uz kādiem jaunatklātiem apstākļiem! Lēmumu var atcelt arī citādi…

1) Lai atceltu neapstrīdamu administratīvo aktu (šajā gadījumā VID audita lēmumu), nav jāpastāv likumā noregulētai “klasiskai” administratīvā akta tiesiskuma pārbaudes procedūrai;

2) Administratīvā procesa likums regulē tieši šādas situācijas, kad administratīvais akts vispār nav apstrīdēts un/vai pārsūdzēts vai arī tad, kad apstrīdēšanas un/vai pārsūdzēšanas rezultātā administratīvais akts nav atcelts, ir palicis spēkā un ir kļuvis neapstrīdams;

3) Lai neapstrīdamu administratīvo aktu atceltu, tam nav jābūt prettiesiskam;

4) Neapstrīdama administratīvā akta atcelšanas pamatā var būt jebkādi tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas ietekmē ar administratīvo aktu noregulēto tiesisko attiecību – gan tādi, kas neuzrāda neapstrīdamā administratīvā akta prettiesiskumu vai arī tieši pretēji – uzrāda administratīvā akta prettiesiskumu.

5) Turklāt nav nozīmes tam, kādā procesā vai kādā dzīves situācijā šie tiesiskie un faktiskie apstākļi ir radušies, tiem nav jābūt iegūtiem “klasiskas” administratīvā akta tiesiskuma pārbaudes ietvaros. Būtiski ir tas, ka tie ietekmē ar neapstrīdamo administratīvo aktu nodibinātās tiesiskās attiecības, kas arī var kalpot par pamatu pārskatīt iepriekš pieņemto un par neapstrīdamu kļuvušo administratīvo aktu.

6) Līdz ar to pats par sevi apstāklis, ka neapstrīdamais administratīvais akts ir tiesisks vai prettiesisks un ka administratīvā akta tiesiskums nav pārskatīts ierastā likumā paredzētā kārtībā, nevar kalpot par pamatu secinājumam, ka šādu neapstrīdamu administratīvo aktu nevar atcelt.

7) Vienlaikus tomēr tam, vai neapstrīdamais administratīvais akts ir tiesisks vai prettiesisks, ir nozīme, citstarp apsverot, kuru no tiesību normām piemērot, kas secīgi var ietekmēt gan atcelšanas pamatojuma apjomu, gan arī atcelšanas iespējas

Kā redzat strīdos ar VID ne vienmēr risinājumi ir vienkārši. Pat pirmšķietami pašsaprotams jautājums par to, ka, ja nav jāmaksā nodoklis, tad nav jārēķina arī nokavējuma nauda vai soda nauda – var pārvērsties par vairāku gadu tiesvedību… Un “skaidrs” likums var izrādīties “neskaidrs”. Tādēļ esat modri un strīdos sazinieties ar Jūsu advokātu.

Jūsu Alisa