NE SUBJEKTS – NE “ĀRPAKALPOJUMA GRĀMATVEDIS”?

Jau kādu laiku ir spēkā regulējums, kas noteic, ka ikvienam, kas vēlas veikt ārpakalpojuma grāmatveža darbību, ir obligāti jāsaņem licence.

Proti, šī licence ir jāsaņem ikvienai personai (fiziskai vai juridiskai), kura atbilst visiem zemāk uzskaitītiem ārpakalpojuma grāmatveža kritērijiem, tas ir, šī persona ir:

1) NILLTPFN likuma subjekts; UN

2) Kura klientiem sniedz gārmatvedības pakalpojumus; UN

3) Kurai ir nepieciešamā izglītība un pieredze (vai ja grāmatvedības pakalpojumus sniedz uzņēmums – šī izglītība un pieredze ir tā valdes loceklim vai par ārpakalpojuma grāmatvedības pakalpojuma sniegšanu atbildīgajam darbiniekam).

Prasība būt par NILLTPFN likuma subjektu automātiski nozīmē to, ka visiem ārpakalpojumu grāmatvežiem ir jānodrošina NILLTPFN likuma prasību ievērošanu, kas nozīmē, ka viņiem ir pienākums izstrādāt iekšējās kontroles sistēmu (IKS), veikt darījumu partneru pārbaudes, jāziņo par aizdomīgiem darījumiem.

Par minēto pienākumu nepildīšanu VID ir tiesīgs, cita starpā, uzlikt soda naudu līdz 1 000 000 euro, vai apturēt darbību (tai skaitā apturēt vai anulēt licenci). Ja licence tiks apturēta par NILLTPFN likuma prasību neievērošanu, tad vēl gadu ārpakalpojuma grāmatvedis to nevarēs atjaunot un secīgi sniegt grāmatvedības pakalpojumus klientiem arī nevarēs.

Līdz šim VID uzskatīja, ka ārpakalpojuma grāmatvedis ir ikviens, kas sniedz grāmatvedības pakalpojumus un atbilst ārpakalpojuma grāmatveža definīcijai (skat.iepriekš). Kādam klientam faktiski tiek sniegti grāmatvedības pakalpojumi nav izšķirošanas nozīmes.

Šādu VID viedokli atbalstīja arī Administratīvā tiesa, uzskatot, ka nav nozīmes, vai grāmatvedības pakalpojumi tiek sniegti saistītām vai nesaistītām personām.

Tā tas bija līdz brīdim, kamēr Augstākā tiesa uzdeva Eiropas Savienības tiesai (EST) jautājumu par to, vai par “ārpakalpojuma grāmatvedi” ir jāuzskata arī tādu ārštata grāmatvedi, kas grāmatvedības pakalpojumus sniedz tikai ar viņu saistītajām personām. Piemēram, SIA sniedz grāmatvedības pakalpojumus tikai savam “mātes” vai “meitas” uzņēmumam.

EST nosprieda, ka jēdziens “ārštata grāmatvedis” nav skaidrots tiesību normās, un tādēļ tā nozīme un tvērums jānoskaidro saskaņā ar ierasto nozīmi ikdienas valodā.

Analizējot dažādas Eiropas Savienības tiesību normas EST atzina, ka jēdziens “ārštata grāmatveži” attiecas uz fiziskajām vai juridiskajām personām, kas, veicot profesionālo darbību, trešajām personām NEATKARĪGI sniedz tādus grāmatvedības pakalpojumus kā kontu izveide, kārtošana vai kontrole. Turpretim ŠAJĀ JĒDZIENĀ NEIETILPST JURIDISKA PERSONA, KAS NODROŠINA AR TO SAISTĪTU SABIEDRĪBU GRĀMATVEDĪBAS KĀRTOŠANU, LAI OPTIMIZĒTU RESURSUS.

Tas nozīmē, ka daudzi “ārpakalpojuma grāmatveži”, kuri sniedz grāmatvedības pakalpojumus tikai un vienīgi ar to saistītām personām (piemēram, ja ārpakalpojuma grāmatvedības uzņēmumam ir identiski kapitāldaļu turētāji un patiesā labuma guvēji ar uzņēmumu, kas ir grāmatvedības pakalpojuma saņēmējs), NAV “ĀRPAKALPOJUMA GRĀMATVEŽI” ar visām no tā izrietošām sekām. Proti, šādi grāmatvedības pakalpojumu sniedzēji nav NILLTPFN likuma subjekti. Secīgi, vismaz atbilstoši šā brīža likuma prasībām, šiem grāmatvežiem nav nepieciešama ārpakalpojuma grāmatveža licence un tas nav atbildīgs par NILLTPFN likuma prasību ievērošanu, tostarp, nav jāizstrādā iekšējās kontroles sistēmu, nav jāveic klientu (t.i., saistīto personu) pārbaudes utt.

Jūsu Alisa