LĒMUMI PAR MANTAS APĶĪLĀŠANU VID BŪS JĀPIEŅEM ATBILDĪGĀK. II DAĻA
Iepriekšējā rakstā aizsāku skaudru stāstu par uzņēmēju (rakstā saukts par Jāni), kuram nācās piedzīvot, maigi izsakoties, daudz nepatīkamu brīžu sakarā ar viņa uzņēmumam (rakstā saukts SIA X) veikto nodokļu auditu (meklē saiti komentāros), tas ir:
1) VID veica SIA X auditu, kura ietvaros dati par auditu tika nopludināti trešajām personām (kas pēcāk prettiesiski izspieda naudu par audita rezultāta ietekmēšanu);
2) Brīdī, kad VID uzzināja par prettiesisku naudas līdzekļu izspiešanu, bija sagaidāms, ka VID ļoti rūpīgi pārbaudīs situāciju, tostarp nepieļaus kavēšanos ar audita procesu. Tomēr VID ne tikai turpināja novilcināt auditu, bet pēc 1,5 gada no audita uzsākšanas nolēma piemērot nodrošinājuma līdzekļus, kas jau tieši bija vērsti uz SIA X saimnieciskās darbības apjoma samazināšanu, kam secīgi vajadzēja novest pie SIA X maksātnespējas.
Apgabaltiesa kritizēja VID audita norisi un VID pieņemtos lēmumus, norādot uz būtiskiem apsvērumiem, kas var ietekmēt jebkuru uzņēmumu nākotnē. Par to tad šodien arī parunāsim.
IESTĀDE ATBILD PAR INFORMĀCIJAS IZPAUŠANU
Apgabaltiesa atzina par pamatotu VID norādi, ka [prettiesiska naudas izspiešana] šajā gadījumā nav pieskaitāmas VID darbībām. Par tām atbild konkrētās fiziskās personas (kas nav bijušas VID amatpersonas), kuras arī ir sauktas pie kriminālatbildības. Vienlaicīgi tiesa norādīja, ka informācija, kāda bija naudas līdzekļu pieprasītāju rīcībā, ļauj ticami pieņemt, ka tieši VID darbinieki sniedza informāciju par auditu personām, kas [pēcāk izspieda naudu no uzņēmēja]. Tāpēc par informācijas prettiesisku izpaušanu (zaudējumu atlīdzināšanas kontekstā) atbildība iestājas arī VID. Proti, ja kāds nepiegriež vajadzīgo uzmanību, izvēloties darbiniekus, tad viņš atbild par zaudējumiem, ko viņi nodarījuši trešajai personai.
Vienlaikus tiesa norādīja, ka vienkāršs datu aizsardzības pārkāpums pats par sevi nav pietiekams, lai varētu piešķirt tiesības uz kompensāciju . Apgabaltiesas vērtējumā konkrētajā gadījumā šis apstāklis ir atzīstams par papildinošu apstākli, nosakot kopējo nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru (attiecībā uz fiziskām personām šādu nemantisko kaitējumu sauc vēl par “morālo kaitējumu”. Ērtības labad šā raksta vajadzībām izmantošu šo terminu, lai arī attiecībā uz juridiskām personām tas nav īsti pareizi).
Ņemot vērā, ka Latvijā “morālā kaitējuma” apmērs ir ierobežots līdz 7000 euro (un 10 000 euro, ja aizskārums ir smags), tad sanāk, ka par, piemēram, komercnoslēpumu saturošu ziņu izpaušanu trešajām personām (ja to izdarījusi amatpersona, kurai ar likumu ir atbildīga par ziņu glabāšanu), faktiski nav paredzēta teju nekāda kompensācija. Likums gan paredz kriminālatbildību, taču izskatāmajā gadījumā nav ziņu, vai kāda amatpersona tika saukta pie atbildības par neizpaužamu ziņu izpaušanu.
IZPILDES LĪDZEKĻUS NEDRĪKSTĒJA PIEMĒROT
Ja VID īsteno nodokļu kontroli vai auditu, tad VIENLAICĪGI ar minētās pārbaudes rezultātā pieņemtā lēmuma pieņemšanu, VID IR TIESĪGS piemērot attiecīgā lēmuma izpildes nodrošinājuma līdzekļus:
1) parādniekam piederošās kustamās mantas apķīlāšanu (ar kustamu mantu ir jāsaprot arī nauda un PVN pārmaksas);
2) ķīlas atzīmes ierakstīšanu zemesgrāmatā vai citos reģistros (t.i., apķīlājot nekustamos īpašumus un transprotlīdzekļus);
3) aizliegumu parādniekam veikt noteiktas darbības;
4) pie citas personas esošās parādniekam piederošās mantas apķīlāšanu (kas bieži tiek īstenota, nosūtot debitoriem rīkojumus maksājumus par saņemtajiem pakalpojumiem vai piegādātām precēm ieskaitīt valsts budžetā).
Likumā noteiktajos gadījumos (ja piemēram, ir pazīmes, kas liecina, ka persona slēpj apliekamo objektu, nobēdzina mantu vai izvairās no nodokļu nomaksas) lēmums par izpildes nodrošinājuma līdzekļiem var tikt pieņemts arī PIRMS pārbaudes rezultātā pieņemtā lēmuma pieņemšanas vai KOPĀ AR lēmumu par auditu vai nodokļu kontroli.
Šā stāsta varoņa lietā Apgabaltiesa kritizēja VID rīcību attiecībā uz izpildes nodrošinājuma līdzekļu piemērošanu, sniedzot jaunas vadlīnijas to izvēlē un piemērošanā. Proti, tiesa atgādināja, ka likums paredz, ka audits ir jāpabeidz 90 dienu laikā. Minēto termiņu var pagarināt līdz 30 dienām, ja ir nepieciešama papildu informācija; vai līdz 60 dienām, ja ir nepieciešama informācija no ārvalsts nodokļu administrācijām. Termiņā NEIESKAITA laikposmu no dienas, kad ārvalstu nodokļu administrācijai ir pieprasīta informācija līdz atbildes saņemšanas dienai. Tāpēc, tiesas ieskatā:
1) VID ir jāņem vērā, ka „pagarināšanas un neieskaitīšanas” periodiem jābūt PĒC IESPĒJAS ĪSĀKIEM. Turklāt, visos gadījumos, kad tiek pārsniegts 90 dienu termiņš, IR ĪPAŠI RŪPĪGI JĀVĒRTĒ IZVĒLĒTO IZPILDES LĪDZEKĻU NEPIECIEŠAMĪBA un samērīgums.
2) Izpildu nodrošinājuma līdzekļi, ja tie tiek piemēroti īslaicīgā laika posmā (90 dienu periodā), ir atzīstami par samērīgiem. Tomēr ja VID no audita “izslēgtajos” periodos (t.i., kamēr gaida atbildi no ārvalsts nodokļu administrācijas) faktiski neveic nepieciešamās pārbaudes darbības un turpina ilgstoši pakļaut personu dažādu izpildes nodrošinājuma līdzekļu iedarbībai, tas var novest arī pie mantiska un nemantiska rakstura kaitējuma nodarīšanas;
3) Pēc 90 dienu perioda jābūt iegūtiem jau PĀRLIECINOŠIEM PIERĀDĪJUMIEM, kas vismaz pirmšķietami apstiprina, ka audita rezultātā būs nodokļu uzrēķins konkrētā apmērā, lai varētu turpmāk piemērot izpildes nodrošinājuma līdzekļus. Pretējā gadījumā VID ir jārēķinās, ka nepamatotas saimnieciskās darbības ierobežošanas radītās sekas būs jāatlīdzina.
4) VID lēmums – atteikt izsniegt atļauju reģistrēt komercķīlu par labu Altum kavē uzņēmumam saņemt finanšu līdzekļus TURPMĀKAI ATTĪSTĪBAI. VID nostāja šajos jautājumos ir PAŠOS PAMATOS KĻŪDAINA. Uzņēmuma sadarbība ar AS “Altum” acīmredzami nebija vērsta uz to, lai uzņēmums izvairītos no nodokļu samaksas, bet gan lai būtiski palielinātu savus aktīvus un attīstītu uzņēmējdarbību. Šādu uzņēmuma darbību rezultātā būtiski palielinātos iespēja iekasēt nodokļu parādu pat tad, ja tāds pienākums tami nākotnē rastos. VID ir jāspēj nošķirt situācijas, kad persona vēlas izvairīties no nodokļu samaksas, no tādām, kas savā būtībā ir vērstas uz uzņēmējdarbības turpmāku attīstību.
5) Uzņēmuma saimnieciskās darbības nevajadzīga ierobežošana, kas salīdzinoši ātri var novest pie saimnieciskās darbības samazināšanās un maksātnespējas, BRĪDĪ, KAD VID NAV PAT PIEŅĒMIS SĀKOTNĒJO LĒMUMU, ir jāvērtē kā BŪTISKS PĀRKĀPUMS. Šāda pieeja kopumā nav vērsta uz to, lai nodrošinātu valsts budžeta intereses.
Domāju, ka minētās tiesas atziņas ietekmēs daudzus uzņēmumus attiecībā pret kuriem VID piemēro izpildes nodrošinājuma līdzekļus, apķīlājot kustamu un nekustamu mantu vēl līdz pārbaudes pabeigšanai un arī apstākļos, kad nav pazīmju, ka tiek nobēdzināta manta. Līdz šim tiesas atcēla VID lēmumus par izpildes nodrošinājuma līdzekļiem salīdzinoši reti, piekrītot VID formālai pieejai. Ceru, ka tagad būs savādāk.
Jūsu Alisa
1) VID veica SIA X auditu, kura ietvaros dati par auditu tika nopludināti trešajām personām (kas pēcāk prettiesiski izspieda naudu par audita rezultāta ietekmēšanu);
2) Brīdī, kad VID uzzināja par prettiesisku naudas līdzekļu izspiešanu, bija sagaidāms, ka VID ļoti rūpīgi pārbaudīs situāciju, tostarp nepieļaus kavēšanos ar audita procesu. Tomēr VID ne tikai turpināja novilcināt auditu, bet pēc 1,5 gada no audita uzsākšanas nolēma piemērot nodrošinājuma līdzekļus, kas jau tieši bija vērsti uz SIA X saimnieciskās darbības apjoma samazināšanu, kam secīgi vajadzēja novest pie SIA X maksātnespējas.
Apgabaltiesa kritizēja VID audita norisi un VID pieņemtos lēmumus, norādot uz būtiskiem apsvērumiem, kas var ietekmēt jebkuru uzņēmumu nākotnē. Par to tad šodien arī parunāsim.
IESTĀDE ATBILD PAR INFORMĀCIJAS IZPAUŠANU
Apgabaltiesa atzina par pamatotu VID norādi, ka [prettiesiska naudas izspiešana] šajā gadījumā nav pieskaitāmas VID darbībām. Par tām atbild konkrētās fiziskās personas (kas nav bijušas VID amatpersonas), kuras arī ir sauktas pie kriminālatbildības. Vienlaicīgi tiesa norādīja, ka informācija, kāda bija naudas līdzekļu pieprasītāju rīcībā, ļauj ticami pieņemt, ka tieši VID darbinieki sniedza informāciju par auditu personām, kas [pēcāk izspieda naudu no uzņēmēja]. Tāpēc par informācijas prettiesisku izpaušanu (zaudējumu atlīdzināšanas kontekstā) atbildība iestājas arī VID. Proti, ja kāds nepiegriež vajadzīgo uzmanību, izvēloties darbiniekus, tad viņš atbild par zaudējumiem, ko viņi nodarījuši trešajai personai.
Vienlaikus tiesa norādīja, ka vienkāršs datu aizsardzības pārkāpums pats par sevi nav pietiekams, lai varētu piešķirt tiesības uz kompensāciju . Apgabaltiesas vērtējumā konkrētajā gadījumā šis apstāklis ir atzīstams par papildinošu apstākli, nosakot kopējo nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru (attiecībā uz fiziskām personām šādu nemantisko kaitējumu sauc vēl par “morālo kaitējumu”. Ērtības labad šā raksta vajadzībām izmantošu šo terminu, lai arī attiecībā uz juridiskām personām tas nav īsti pareizi).
Ņemot vērā, ka Latvijā “morālā kaitējuma” apmērs ir ierobežots līdz 7000 euro (un 10 000 euro, ja aizskārums ir smags), tad sanāk, ka par, piemēram, komercnoslēpumu saturošu ziņu izpaušanu trešajām personām (ja to izdarījusi amatpersona, kurai ar likumu ir atbildīga par ziņu glabāšanu), faktiski nav paredzēta teju nekāda kompensācija. Likums gan paredz kriminālatbildību, taču izskatāmajā gadījumā nav ziņu, vai kāda amatpersona tika saukta pie atbildības par neizpaužamu ziņu izpaušanu.
IZPILDES LĪDZEKĻUS NEDRĪKSTĒJA PIEMĒROT
Ja VID īsteno nodokļu kontroli vai auditu, tad VIENLAICĪGI ar minētās pārbaudes rezultātā pieņemtā lēmuma pieņemšanu, VID IR TIESĪGS piemērot attiecīgā lēmuma izpildes nodrošinājuma līdzekļus:
1) parādniekam piederošās kustamās mantas apķīlāšanu (ar kustamu mantu ir jāsaprot arī nauda un PVN pārmaksas);
2) ķīlas atzīmes ierakstīšanu zemesgrāmatā vai citos reģistros (t.i., apķīlājot nekustamos īpašumus un transprotlīdzekļus);
3) aizliegumu parādniekam veikt noteiktas darbības;
4) pie citas personas esošās parādniekam piederošās mantas apķīlāšanu (kas bieži tiek īstenota, nosūtot debitoriem rīkojumus maksājumus par saņemtajiem pakalpojumiem vai piegādātām precēm ieskaitīt valsts budžetā).
Likumā noteiktajos gadījumos (ja piemēram, ir pazīmes, kas liecina, ka persona slēpj apliekamo objektu, nobēdzina mantu vai izvairās no nodokļu nomaksas) lēmums par izpildes nodrošinājuma līdzekļiem var tikt pieņemts arī PIRMS pārbaudes rezultātā pieņemtā lēmuma pieņemšanas vai KOPĀ AR lēmumu par auditu vai nodokļu kontroli.
Šā stāsta varoņa lietā Apgabaltiesa kritizēja VID rīcību attiecībā uz izpildes nodrošinājuma līdzekļu piemērošanu, sniedzot jaunas vadlīnijas to izvēlē un piemērošanā. Proti, tiesa atgādināja, ka likums paredz, ka audits ir jāpabeidz 90 dienu laikā. Minēto termiņu var pagarināt līdz 30 dienām, ja ir nepieciešama papildu informācija; vai līdz 60 dienām, ja ir nepieciešama informācija no ārvalsts nodokļu administrācijām. Termiņā NEIESKAITA laikposmu no dienas, kad ārvalstu nodokļu administrācijai ir pieprasīta informācija līdz atbildes saņemšanas dienai. Tāpēc, tiesas ieskatā:
1) VID ir jāņem vērā, ka „pagarināšanas un neieskaitīšanas” periodiem jābūt PĒC IESPĒJAS ĪSĀKIEM. Turklāt, visos gadījumos, kad tiek pārsniegts 90 dienu termiņš, IR ĪPAŠI RŪPĪGI JĀVĒRTĒ IZVĒLĒTO IZPILDES LĪDZEKĻU NEPIECIEŠAMĪBA un samērīgums.
2) Izpildu nodrošinājuma līdzekļi, ja tie tiek piemēroti īslaicīgā laika posmā (90 dienu periodā), ir atzīstami par samērīgiem. Tomēr ja VID no audita “izslēgtajos” periodos (t.i., kamēr gaida atbildi no ārvalsts nodokļu administrācijas) faktiski neveic nepieciešamās pārbaudes darbības un turpina ilgstoši pakļaut personu dažādu izpildes nodrošinājuma līdzekļu iedarbībai, tas var novest arī pie mantiska un nemantiska rakstura kaitējuma nodarīšanas;
3) Pēc 90 dienu perioda jābūt iegūtiem jau PĀRLIECINOŠIEM PIERĀDĪJUMIEM, kas vismaz pirmšķietami apstiprina, ka audita rezultātā būs nodokļu uzrēķins konkrētā apmērā, lai varētu turpmāk piemērot izpildes nodrošinājuma līdzekļus. Pretējā gadījumā VID ir jārēķinās, ka nepamatotas saimnieciskās darbības ierobežošanas radītās sekas būs jāatlīdzina.
4) VID lēmums – atteikt izsniegt atļauju reģistrēt komercķīlu par labu Altum kavē uzņēmumam saņemt finanšu līdzekļus TURPMĀKAI ATTĪSTĪBAI. VID nostāja šajos jautājumos ir PAŠOS PAMATOS KĻŪDAINA. Uzņēmuma sadarbība ar AS “Altum” acīmredzami nebija vērsta uz to, lai uzņēmums izvairītos no nodokļu samaksas, bet gan lai būtiski palielinātu savus aktīvus un attīstītu uzņēmējdarbību. Šādu uzņēmuma darbību rezultātā būtiski palielinātos iespēja iekasēt nodokļu parādu pat tad, ja tāds pienākums tami nākotnē rastos. VID ir jāspēj nošķirt situācijas, kad persona vēlas izvairīties no nodokļu samaksas, no tādām, kas savā būtībā ir vērstas uz uzņēmējdarbības turpmāku attīstību.
5) Uzņēmuma saimnieciskās darbības nevajadzīga ierobežošana, kas salīdzinoši ātri var novest pie saimnieciskās darbības samazināšanās un maksātnespējas, BRĪDĪ, KAD VID NAV PAT PIEŅĒMIS SĀKOTNĒJO LĒMUMU, ir jāvērtē kā BŪTISKS PĀRKĀPUMS. Šāda pieeja kopumā nav vērsta uz to, lai nodrošinātu valsts budžeta intereses.
Domāju, ka minētās tiesas atziņas ietekmēs daudzus uzņēmumus attiecībā pret kuriem VID piemēro izpildes nodrošinājuma līdzekļus, apķīlājot kustamu un nekustamu mantu vēl līdz pārbaudes pabeigšanai un arī apstākļos, kad nav pazīmju, ka tiek nobēdzināta manta. Līdz šim tiesas atcēla VID lēmumus par izpildes nodrošinājuma līdzekļiem salīdzinoši reti, piekrītot VID formālai pieejai. Ceru, ka tagad būs savādāk.
Jūsu Alisa
Vai bija noderīgi? Dalies ar šo rakstu!
PAR AUTORI
Alisa Leškoviča
Alisa Leškoviča ir zvērināta advokāte, kas specializējas muitas, nodokļu, noziedzīgi iegūto līdzekļu novēršanas (AML) un sankciju ievērošanas jautājumos, pārstāvot klientus kā iestādēs, tā arī tiesās, kā arī īsteno klientu aizstāvību un pārstāvību krimināllietās saistībā ar ekonomiskajiem noziegumiem.