5 KĻŪDAS , KO PIEĻAUJ IT PAKALPOJUMU PIRCĒJI

Digitalizācija arī VID liek arvien vairāk pievērst uzmanību darījumiem, kas saistīti ar dažādu programmatūru un aplikāciju izstrādi, un ar tiem saistītajiem pakalpojumiem. Interesi par šiem pakalpojumiem sekmē jaunā faktiskā un tiesiskā realitāte, kā arī pieaugošo uzņēmumu skaits, kas ievieš digitālus risinājumus savā darbībā un kas šādus digitālus risinājumus piedāvā. Tādēļ VID centieni arvien labāk izprast IT pakalpojumu specifiku ir ļoti jūtama, un to būtu jāņem vērā visiem komersantiem, kas pērk un pārdod IT pakalpojumus.

Šodien parunāsim par kļūdām, kuras pieļauj IT pakalpojumu pircēji. Citreiz parunāsim arī par kļūdām, kuras pieļauj IT pakalpojumu sniedzēji.

Tā ir tiesa, ka IT pakalpojumi ir ļoti sarežģīti un prasa speciālas zināšanas, kuras vairumā VID amatpersonu nav. Tādēļ šādu darījumu pārbaude izraisa dalītas vai pat nepatīkamas sajūtas, jo pat komunikācija par šiem pakalpojumiem prasa tehniskas zināšanas. Turklāt, šādu pakalpojumu sniegšana var notikt attālināti no jebkuras pasaules malas (proti, pakalpojumu saņēmējam nav obligāti jāsatiek programmētājs), kas apgrūtina pārbaudi par to, kas pakalpojumu sniedza faktiski.

Un kā izmērīt, cik daudz cilvēkstundas ir nepieciešamas konkrētas programmatūras vai App izstrādei? Proti, kā pārliecināties, ka IT pakalpojuma sniedzējam samaksātās summas atbilst faktiski paveiktajam darbam, nevis ir mākslīgi palielinātas, lai tādējādi “izvestu” naudu no uzņēmuma?

Līdzīgi jautājumi rodas saistībā ar būvniecības pakalpojumiem, taču attiecībā uz tiem tiek ieviesti dažādi kontroles mehānismi (piemēram, pienākums reģistrēt objektā pavadīto darba laiku EDLUS sistēmā). Šādi kontroles mehānismi nav iespējami attiecībā uz IT pakalpojumiem (vismaz pagaidām).

Acīmredzot šo pakalpojumu sarežģītā daba rada komersantos pārliecību, ka tos VID noteikti nepāraudīs, vai arī nevarēs pārbaudīt. Tādēļ IT pakalpojumi tiek izvēlēti par ideālu aizsegu faktiski neesošu darījumu veikšanai un naudas izvešanai no uzņēmuma. Taču šāda pašpārliecinātība uzņēmējiem var dārgi maksāt, īpaši tagad, gad VID arvien vairāk uzkrāj datus un informāciju par IT pakalpojumiem, un ar lielāku interesi pievēršas tieši šo pakalpojumu pārbaudei.

Ļaujiet man minēt piemēru.

Reiz vienam Latvijas bāleliņam piederēja uzņēmums, kas nodarbojās ar programmatūru izstrādi. COVID laikos valsts piešķīra atbalstu uzņēmumiem apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai. Bāleliņš nodomāja, ka tas ir labs veids kā iegūt papildus finansiālos līdzekļus, un izdomāja rīkoties. Viņš pierunāja savu brāli dibināt Igaunijā uzņēmumu, un “sazīmēja” papīrus.

Atbilstoši šiem papīriem brālim piederošais Igaunijas uzņēmums sniedza Latvijas uzņēmumam programmas izstrādāšanas un darbinieku apmācīšanas pakalpojumus, lai gan pēc fakta šo programmatūru izstrādāja paša (bāleliņam piederošā) Latvijas uzņēmuma darbinieki. “Kurš tad varēs pārbaudīt, kas tieši programmatūru izstrādāja?” – padomāja Latvijas bāleliņš.

Tomēr viss nogāja greizi…

COVID atbalstu Latvijas uzņēmums, protams saņēma, taču VID veica šā atbalsta izlietojuma pārbaudi un secināja, ka tas izlietots, lai apmaksātu Igaunijas uzņēmuma pakalpojumus par programmatūru izstrādi un darbinieku apmācību. Aizdomas par to, ka minētais pakalpojums faktiski nebija saņemts, raisīja vairāki apstākļi, par kuriem ne Latvijas bāleliņš, ne viņa brālis, acīmredzot, nebija padomājuši…

Pirmais “sarkanais karogs” bija starp abiem uzņēmumiem noslēgtais līgums. Lai arī tiesību normas attiecībā uz programmatūras izstrādes un darbinieku apmācības pakalpojumiem nenoteic obligātu rakstveida līguma formu, tomēr, ja šāds rakstveida līgums brīvprātīgi ir ticis noformēts, tā noteikumi nav atstājami bez ievērības. Noslēgtā līguma acīmredzamais nepilnīgums vai neloģiskums var liecināt par fiktīvu dokumentu.

Brāļu gadījumā līgums saturēja daudz dažādu noteikumu, kuri faktiski nekad netika pildīti, bet tajā norādītie dokumenti nekad netika sagatavoti, kas secīgi raisīja aizdomas.

Otrs “sarkanais karogs” – Igaunijas komercsabiedrības valdes loceklis un akcionārs ir Latvijas iedzīvotājs, turklāt vēl radinieks. Lai arī nav nekā tāda, ja Latvijas iedzīvotājs ir arī akcionārs vai valdes loceklis kādā citas dalībvalsts komercsabiedrībā, tomēr šim faktam allaž tiks pievērsta pastiprināta uzmanība no VID puses, īpaši, ja šai komercsabiedrībai būs fiktīva uzņēmuma pazīmes (nav darbinieku, nav resursu, neviens neatsaucas utml.).

VIDam ļoti nepatīk starpniecības darījumi, īpaši kad pircējs nespēj sniegt saprātīgu skaidrojumu, kādēļ tiek izvēlēts tāds partneris, kurš pats pakalpojumu sniegt nevar, bet darbosies kā starpnieks. Lai arī paši starpniecības pakalpojumi vēl neliecina par to, ka darījums ir bijis fiktīvs, tomēr starpniekam ir jāspēj parādīt sava loma pakalpojuma sniegšanā. Pretējā gadījumā VID uzskatīs, ka darījumi nav ekonomiski pamatoti un faktiski nav notikuši.

Faktiski nenotikušu darījumu iezīme, kā likums, ir pierādījumu trūkums. Uzņēmēji, nez kāpēc domā, ka līgums, rēķins un pieņemšanas-nodošanas akts ir pietiekami, lai pierādītu darījumu. Taču VID neaprobežojas tikai ar šo dokumentu izvērtēšanu. Būtiska ir spēja arī izskaidrot darījumu, panāktās vienošanās, utt. Turklāt, šos skaidrojumus ir jāapstiprina ar pierādījumiem. Izskatāmajā brāļu piemērā, VID vienkārši uzdeva jautājumus bijušajiem Latvijas uzņēmuma darbiniekiem par izstrādāto programmatūru, un visi kā viens atbildēja, ka viņi piedalījās programmatūras izstrādē, bet Igaunijas uzņēmumu nepazīst.

Un šeit gribās uzsvērt – jā, IT pakalpojumi ir sarežģīti un tos grūti pārbaudīt, taču nevajag aizmirst par cilvēcisko faktoru.

Jūsu Alisa